domaatajs.1s.lv

Nedēļas nogalē mūsu vecākajam dēlam palika septiņi gadi. Parasti dzimšanasdienas mums tiek svinētas radu lokā, omes tantes, brālēni un māsīcas, kas jau lieli un tam visam pa vidu kādi draugi ar bērniem, protams, ja vien bērnus nav piemeklējis kāds pavasara vīruss, vai arī nav aizdevušies kaut kur patālāk svinēt Lieldienas. Tāpēc šogad izlēmu nē, arī mūsu mājā vajag normālu bērnu ballīti. Tad nu jau laikus sāku domāt par to kā viesus izklaidēt. Artūram galvenais pienākums bija izlemt ko viņš aicinās. Jāsaka šajā ziņā viņš tāds mazliet dīvains, lai gan zinu, ka bērnudārzā viņi visi tādi draudzīgi, tāpat arī treniņos, tomēr, kad iet runa par to ko vēlas redzēt savā ballītē, viņš nosauc vien dažus bērnus. Un lai gan šoreiz Lieldienas neiekrita Artūra jubilejā, tomēr bija vēl kāds traucēklis – daļa no slēpotājiem aizbrauca uz nometni Šveicē. Bet nu var jau būt arī labāk, ka nesanāca kādi 20 bērni, tā taču tomēr mana pirmā bērnu ballīte. Kopā bija deviņi bērni, bet tie vecumi bija dažādi.

Šķiet nav neviena, kas nebūtu pamanījuši, ka šajā gadā pavasaris kavējas, tomēr ir kas par to priecājas, vai vismaz mēģina to darīt. Tāpēc slēpotāji izmatoja šo sniegoto pavasari un aicināja visus uz Lieldienu mačiem. Šoreiz tikai aicināti tiešām visi gan bērni gan pieaugušie. Jaunākajam dalībniekam bija trīs gadi, vecākajam septiņdesmit trīs. Tā nu Lielās piektdienas rītā čaklākie slēpotāji devās uz Siguldas pilsētas trasi, lai piedalītos Lieldienu kausā, spēkojoties nevis ar olām, bet laižoties lejā no kalna. Patisībā reizēm man arī gribētos saņemties un tā kārtīgi satrenēties, lai izmēģinātu dalību sacensībās, bet nu man uz to vēl tāls ceļš ejams, jo nemaz ar negribētos izblamēties savu bērnu priekšā.

Man vienmēr ir paticis ceļot un, lai gan līdzekļi šobrīd neļauj doties iepazīt plašo pasauli, tas neaatur mūsu, trīs bērnu ģimenīti, no ceļošanas. Pastāstīšu par mūsu mīļākajām vietām, kuras noteikti ieteiktu apskatīt arī citiem.

Mēs esam no Siguldas. Tāpēc noteikti pirmais ko iesaku ir apskatīt Siguldas skaistākās vietas

Lai gan laikapstākļiem vajadzētu kļūt pavasarīgiem, tomēr marts sevi ir pieteicis ar kārtīgu salu un puteņiem. Sestdienas rītā pamodāmies ar saulīti logā un kārtīgu cīņas sparu. Ierodoties uz kalna jau atkal dzirdam, esot pārspēti visi rekordi pieteikto dalībnieku skaitam, tomēr realitāte šķiet mazliet cita, arī daudzus mazos kalnu slēpotājus ir skārusi gripa. Kalns saulē spīd un laistās, slīdamība lieliska, sacensību galvenais tiesnesis un trases autors laimīgs, būšot ātra braukšana. Iklausās jau labi. Tomēr šķiet, ka piemirsās, ka šeit ir mazo bērnu sacensības, pašiem jaunākajiem dalībniekiem vēl pat nav pilni četri gadi. Ja Jūs zinātu kā bērni krita, trase ledaina, saulīte turpina spīdēt. Tomēr izsaku apbrīnu par mazajiem spītniekiem, kas krita un cēlās un atkal krita un par spīti visam sasniedza finišu, citi gan uz trenera rokām. Lauma izturēja, pirmajā trasē krita kādas trīs reizes, bet izbrauca visus vārtus un veiksmīgi finišēja. Lielākajiem braucējiem gāja mazliet labāk, tomēr arī šiem bērniem gadījās gan kritieni gan vienkārši saslīdēt, kas krietni ietekmēja rezultātus. Artūrs pirmajā braucienā bija lēns, bet iztika bez gāšanās. Tomēr bērni ir bērni, vismaz manējie pārāk par neveiksmēm neskumst, bet izbauda ziemas priekus kopā ar visiem. Šoreiz atkal rīkotāji ir padomājušo ko bērniem darīt starplaikos un tiek iesaistīti jautrās rotaļās.