domaatajs.1s.lv

Pagājusī sestdiena daudziem paliks atmiņā ar krusu, pērkona negaisu un Muzeju nakts pasākumiem, arī mēs izbaudījām daļu no tā visa, par laimi krusa gan mums izpalika. Sestdien bērni izbaudīja saulaino laiku un vairākas reizes peldējās baseinā, bet pēcpusdienā uznāca kārtīgs pērkona negaiss, ko pavadījām slēpjoties mājā. Pēc tam šķita būs visnotaļ skaists vakars, lielais karstums mazinājies, gaiss spirdzinošs, kāpēc, gan lai mēs nedotos izbaudīt Muzeju nakti. Piedāvājums tepat Turaidā gana vilinošs, un kā jau kārtīgam un apzinīgam novadniekam vismaz reizi gadā pienāktos apmeklēt Turaidas muzejrezrvātu. Tāpēc devāmies ceļa. Pie ieejas nosaktījāmies mazo un  lielo Siguldiešu dancošanā, sazīmējām vairākus draugus un grupiņas biedrus. Bērniem ļoti patika priekšnesumi.

Šis stāsts sākās tajā dienā, kad mūsu māja tika nodota eksplotācijā. Tas bija apmēram pirms sešiem gadiem. Lai gan dzīvojam ārpus pilsētas rozežām, LR likumdošana paredz, ka noteiktās, valstij svarīgās dienās pie mājas jāizkar valsts karogs. Droši vien tie, kas dzīvo saimnieka mājā, vai daudzīvokļu mājā nemaz nezin, ka par šī noteikuma neievērošanu pienākas sods. Un kad beidzot svētku dienā iznāk no saviem dzīvokļiem karogs jau sagaida. Mēs zinājām, ka karogs jāpērk un arī gribējām. Pirms vairākiem gadiem vecāki mums uzdāvināja valsts karogu. Vīrs izlēma, ka mums noteikti vajag mastu, nevis vienkārši kārti, kas piestiprināta pie mājas. Tomēr tad viņa prieks noplaka ieraugot, ka masts maksā sākot no 50 Ls.

Turpinājums iespriekšējajam rakstam par operāciju.

Mājās beidzot mājās no slimnīcas, domāju atviegloti esam abi divi. Visvairāk Didzim patīk vizināties ārā ratos, esmu jau piemeklējusi bērnam māsas sporta bikses, kuras var uzvilt pāri ģipšiem, vēlāk arī atklājam, ka tēva zeķes der, pirkstiņi bērnam ir ārā no ģipšiem. Liels ir prieks, kad bērnam atļauju spēlēties smilškastē, cenšos atrast visādas nodarbes, lai Didzis varētu justies daudz maz neierobežoti. Lai gan vēl joprojām bērns naktīs vairākas reizes mostas ar lielu raudāšanu, tomēr nu jau izdodas pagulēt pat pa vairākām stundām pēc kārtas. Turklāt tagad vīrs var paņemt viņu klēpī, parasti bērns nomierinās, kad noiet lejā uz viesistabu, varbūt viņam patīkm vienkārši apzināties, ka ir savā mājā. Tuvojas līgo svētki un izlemjam tos pavadīt laukos pie maniem vecākiem. Viss pamazām normalizējas, tikai Didzis visu laiku grib pie manis, reti, kad iet arī pie tēta, bet omi vairs neatzīst. Ir vēl viens jaunums noticis, puika atteicās no knupīša pats. Viņam pa brītiņam uznāk dusmu lēkmes, kad met visu pa gaisu, tad šķiet nomierināt ir neiespējami, dzen visus prom arī mani. Tad nu sapratu, ka nepiedāvāšu knupi ja jau viņš tāpat viņu negrib jāmeklē kāda cita nomierinoša lieta.

Nedēļas nogalē mūsu vecākajam dēlam palika septiņi gadi. Parasti dzimšanasdienas mums tiek svinētas radu lokā, omes tantes, brālēni un māsīcas, kas jau lieli un tam visam pa vidu kādi draugi ar bērniem, protams, ja vien bērnus nav piemeklējis kāds pavasara vīruss, vai arī nav aizdevušies kaut kur patālāk svinēt Lieldienas. Tāpēc šogad izlēmu nē, arī mūsu mājā vajag normālu bērnu ballīti. Tad nu jau laikus sāku domāt par to kā viesus izklaidēt. Artūram galvenais pienākums bija izlemt ko viņš aicinās. Jāsaka šajā ziņā viņš tāds mazliet dīvains, lai gan zinu, ka bērnudārzā viņi visi tādi draudzīgi, tāpat arī treniņos, tomēr, kad iet runa par to ko vēlas redzēt savā ballītē, viņš nosauc vien dažus bērnus. Un lai gan šoreiz Lieldienas neiekrita Artūra jubilejā, tomēr bija vēl kāds traucēklis – daļa no slēpotājiem aizbrauca uz nometni Šveicē. Bet nu var jau būt arī labāk, ka nesanāca kādi 20 bērni, tā taču tomēr mana pirmā bērnu ballīte. Kopā bija deviņi bērni, bet tie vecumi bija dažādi.

Lieldienas ir tādi jauki svētki, kad nav jāgaida vakars, lai varētu beidzot sēsties pie svētku galda, vai ķerties klāt pie svētku nodarbēm. Tomēr šajos svētkos nekad pat aptuveni nevar zināt kādi laikapstākļi sagaidāmi, man atmiņā ir ka esam sēdējuši zālītē un krāsojuši olas, vai trakākie atkl atkājuši peldēšanas sezonu. Otra galējība ir kā šogad, snieg un putina, olas jāmeklē pa kupenām, vai atgriežoties no svinībām nevaram piebraukt pie mājas jo ceļš aizputināts, arī tā ir bijis. Un ir tādas normālās Lieldienas, kad naktī mazliet uzsalst, pa dienu silda saulīte un pie mājām zied sniegpulkstenītes.