Decembris, vairs tikai nedēļa līdz Ziemassvētkiem. Visapkārt skrejoši cilvēki, kas steidz vēl iegādāties dāvanas saviem mīļajiem un varbut arī ne tik mīļajiem. Reti kuram sejā varēja redzēt to Ziemassvētku prieku, vairāk raižu pilnas sejas, kas napavisam nesaderējās ar izgaismotajiem un Ziemassvētku noskaņām apgarotajiem veikalu skatlogiem. Arī Laurai kļuva arvien aukstāk, kāju pirksti sāka salt un rokas ilgojās pēc mammas siltajiem dūraiņiem. Kāpēc gan Gints vēl kavējas? Puisis pats bija zvanījis un sarunājis šo tikšanos. Tagad telefons izslēgts, Laura jau vairākas reizes bija mēģinājusi sazvanīt. Nez, kas tik svarīgs noticis, jo parasti viņa bija tā, kas mēģināja sazināties ar puisi. Gints viņai bija kā mīkla, un tieši tāpēc tik ļoti valdzināja, viņš bija neparedzams un nenoliedzami arī pievilcīgs. Parasti Laurai pietika ar pāris skatieniem un vārdiem, lai saprastu, vai viņa kādam patīk vai ne. Bet Gints jau kopš viņu pirmās tikšanās skolā spēlēja spēlītes. Vienu dienu viņš aplidoja viņu un zīmēja bērnišķīgus zaķīšus mācību kladēs, nākošajā bija tik atturīgs un noslēpumains. Un tieši arī tik jocīgas bija viņu attiecības gandrīz divus gadus, ja tās vispār varēja saukt par attiecībām. ... |
Komentāri (0)