Decembris, vairs tikai nedēļa līdz Ziemassvētkiem. Visapkārt skrejoši cilvēki, kas steidz vēl iegādāties dāvanas saviem mīļajiem un varbut arī ne tik mīļajiem. Reti kuram sejā varēja redzēt to Ziemassvētku prieku, vairāk raižu pilnas sejas, kas napavisam nesaderējās ar izgaismotajiem un Ziemassvētku noskaņām apgarotajiem veikalu skatlogiem. Arī Laurai kļuva arvien aukstāk, kāju pirksti sāka salt un rokas ilgojās pēc mammas siltajiem dūraiņiem. Kāpēc gan Gints vēl kavējas? Puisis pats bija zvanījis un sarunājis šo tikšanos. Tagad telefons izslēgts, Laura jau vairākas reizes bija mēģinājusi sazvanīt. Nez, kas tik svarīgs noticis, jo parasti viņa bija tā, kas mēģināja sazināties ar puisi. Gints viņai bija kā mīkla, un tieši tāpēc tik ļoti valdzināja, viņš bija neparedzams un nenoliedzami arī pievilcīgs. Parasti Laurai pietika ar pāris skatieniem un vārdiem, lai saprastu, vai viņa kādam patīk vai ne. Bet Gints jau kopš viņu pirmās tikšanās skolā spēlēja spēlītes. Vienu dienu viņš aplidoja viņu un zīmēja bērnišķīgus zaķīšus mācību kladēs, nākošajā bija tik atturīgs un noslēpumains. Un tieši arī tik jocīgas bija viņu attiecības gandrīz divus gadus, ja tās vispār varēja saukt par attiecībām.
Un tur viņš nāca.
-Čau! Izskaties nosalusi.-
-Tu kavējies-
-Jā, laikam. Piedod. - Klusums, Laura skatās uz Gintu, bet viņš veras tālumā.
- Tu vēlējies par kaut ko aprunāties- Meitene pārtrauca klusumu
-Jā laikam vajadzētu gan. Šķiet mēs varētu ieiet kaut kur siltumā-
-Tas būtu labi-
Gints saņēma draudzenes roku. Tā bija laba sajūta, uzreiz kļuva mazliet siltāk, sajūtot otra cilvēka tuvumu, mīļa cilvēka tuvumu. Vai Laura viņu mīlēja, atkal viņai ienāca prātā šī doma. Tā bija citāda mīlestība, mīlestības vispār ir tik dažādas.
-Karstvīnu vai varbūt tēju?- Pārdomas pārtrūkst un Laura pamana, ka ir jau siltā klusā kafejnīcā, ir darba dienas pēcpusdiena un cilvēku nav daudz. Tas priecē, jo negribās drūzmu un steigu. Lai gan Laura nu jau divus gadus dzīvo Rīgā, tomēr cilvēku pārpildītas vietas viņai nepatīk.
-Melno tēju ar citronu, lūdzu-
Jau pēc mirkļa viņi sēž pie galda. Gints kā vienmēr dzer alu. Viņš pieliecas lai noskūpstītu Lauru uz lūpām. Alus rūgtenums, cigarešu dūmu garša, siltās lūpas- bauda. Laurai tā patīk izgaršot šos skūpstus, varbūt tieši tāpēc, ka meitene pati nesmēķē, šis salikums viņai šķiet tik valdzinošs.
- Es braukšu prom- Gints ierunājas. Laura samulst, reizēm vārdi tā traucē, it īpaši esot kopā ar Gintu, viņi varētu stundām klusēt un justies tik labi. Reizēm šķiet, ka viņi ir pārāk līdzīgi lai varētu būt pāris.
- Tagad brauksi, uz kurieni?-
-Uz Somiju-
-Kad. Vai Tu sen jau to zini? Cik ilgi būsi prom?- Smaids Ginta sejā liek Laurai apklust, laikam jautājumu par daudz, vai arī viņa izklausās izmisusi?
-Rīt barukšu, tas piedāvājums nāca diezgan pēkšņi. Nezinu, kad būšu atpakaļ, ja viss būs labi nesteigšos.-
Klusums. Laura domāja, ko lai saka un domāja, kas būtu jāsaka, kas būtu pareizi. Teikt ka gaidīšu, vai to, lai nepamet viņu, tas viss atgādinātu tādu TV seriālu.
-Man Tevi jāgaida?- Smaids uz lūpām parādījās pats no sevis.
-Tu gribētu?.... Nē, laikam jau nevajag.-
-Bet mēs taču vēl satiksimies?-
-Varbūt, ja Tu vēl to gribēsi-
-Vai, ja to gribēsi Tu- Smaids, bet tāds mīļš un mazliet skumīgs.
- Mēs varētu tikties Doma laukumā, turpat kur šodien, kad es atbraukšu-
-Es atnākšu- Laura pasniedzās pēc vēl viena rūgtenā skūpsta.
Šādi vakari vienmēr paiet ātri, kat gan šķiet, ka laiks ir apstājiem, kad esi pāri un ārpus visam ikdienišķajam, kad gribas tikai baudīt.
Kad abi jaunieši izgāja ārā bija sācis snigt, lielām, baltām pārslām. Gints vēl un vēlreiz bija noskūpstījis Lauras lūpas un tad aizgājis, jo vēl taču tik daudz kas jāpadara pirms aizbraukšanas. Laura skatījās uz pēdām, kuras pamazām pārklāja sniegs. Vēl joprojām pa kādam steidzīgam cilvēkam, pa kādam pārītim, kas vēlējās ātrāk nokļūt siltumā. Laurai gribējās palikt šeit, nelaist prom šī vakara sajūtas, varbūt gribējās zvanīt Gintam un teikt lai nebrauc, lai paliek. Atkal sāka salt. Meitene vēl vairāk ietinās savā šallē, vēl dziļāk iebāza rokas kabatās un aizgāja, atstājot pēdas tikko kritušajā sniegā.
