Bija ļoti klusa un tumša nakts, pie dabesīm nespīdēja neviena zvaigznīte, un arī mēness savu spožo vaigu bija noslēpis aiz mākoņu aizkara. Mazā Laumiņa kā katru nakti gulēja savā gultiņā, apķērusi rotaļu lācīti un sapņoja visjaukākos sapņus. Kā mēs varējām zināt, ka tie bija visjaukākie sapņi? Vienkārši, jo Laumiņa miegā smaidīja, reizēm pat mazliet klusi iesmiedamās.
Pēkšņi Laumiņai kaut kas maigs un pūkains pieglaudās pie vaiga.
...
Komentāri (0)