Didzim ir divi gadi un viens mēnesis. Šis ir tāds laiks, kad nāk klāt daudzas prasmes. Gandrīz katru dienu izrunā kādu jaunu vārdiņu. Kopā ar brāli, kurš gatavojas rudenī uzsākt skolas gaitas mācās burtus, vimīļākais ir burts P, vakar iemācījās atpazīt burtu O (ome). Visus šobrīd izrunātos vārdus gan vairs nerakstīšu, jo gana gari sanāktu.
Ikdiena mums abiem šobrīd paiet kopā, jo bērnudārzā ir cerības tikt tikai no rudens. Tā nu katru dienu mums ir bezgala daudz mājas darbiņu, kas jāpadara. Traukus izkrāmēt un salikt mašīnā puisim ļoti patīk, istabas tīrīt patīk, gaļu palīdzēt samalt- pirmais palīgs.
Didžuks draudzējas arī ar podiņu, pats aiziet uz podiņu, novelk bikšeles un vēl piesaka vecākiem, lai iet prom un netraucē. Pa nakti gan vēl izmantojam autiņbiksītes, bet lielākoties no rīta tās ir sausas.
Didzis savos divos gados ir pamanījies iemācīties staigāt 2x, pirmo reizi gada un viena mēneša vecumā un tad šajā rudenī pēc abu kājiņu operācijas, par ko mums vecākiem ir īpaši liels prieks. Jau tagad redzu, ka viņš ir cīnītājs un nepadosies pie grūtībām. Lai gan abām kājām vēl šobrīd tiek nēsātas ortozes no malas neviens to nepateiks, viņš skrien, kāpj, rāpo, kad vajag. Un viņa smiekli, tik skaisti un skanīgi, tos izdzirdot ik vienam gribās smaidīt līdzi.
Katru vakaru braucam uz bērnudārzu pēc brāļa un māsas, tad vedam viņus uz slēpošanas treniņu, pa to laiku paši kalna nogāzē baudam ziemas priekus, vai iemalkojam siltu tēju kafejnīcā.
Un vakari ir īsts pārbaudījums vecēkiem, kad Didzis ar brāli un māsu skrien, dauzās un spēlējās. Šobrīd grūti atrast tā visiem vienu kopēju nodarbi, jo katram bērnam tās intereses mazliet citas, bet Didžuks braši turās līdzi, ar māsu vakaros krāsojot, apgūstot puzles likšanu un citas lietas.
Būs interesanti pavērot cik daudz jaunu prasmju pamanīsim nedēļas laikā.
