Didzim 16 janvārī palika divi gadi un divi mēneši, bet nu jau vairs nav tā kā pirmajā gadiņā, kad tiek atzīmētas mēneša jubilejas. Tomēr gluži neplānojot mums iekrita vizīte pie dakterītes. Par cik uz divu gadu vecumu puisis nebija svēries un mērījies, tad nu kāpa uz svariem. Didzis divos gados un divos mēnešos sver 11 500 gr. un ir 86 cm garš. Sakarā ar slimošanām un operāciju utt. bija iepalikušas potes, tāpēc puika tika pie potēm abās kājiņās. Tagad nu esam izgājuši obligātās potes un līdz septiņiem gadiem ir miers, vienīgi vēl paliek doma par ērču poti, jo mums te tādu tiešām netrūkst.
Jaunumi no paša Didžuka. Inetresants pavērsiens vārda “Es” lietošanā. Lai gan šis vārds viņam jau labu laiku kā zināms un tika arī lietots, taču nešķita, ka viņš īsti saprastu tā nozīmi, jo kad runa gāja par viņu, tad viņš neteica “es” vai “man”, bet Didzis. Tad nu beidzot viņš sāka izmantot arī vārdiņu “es” un pareizajās situācijās. Vēl nāca klāt vārdi putra un zaptīte un noteikti vēl kāds, kuru centās atkārtot un es cer’ju ka neaizmirsīšu, bet ak tomēr izkrita no galvas, nākamreiz jāpieraksta. Didzis vispār lielāko daļu ēdamo lietu sauca par āboliem (ābo), bet nu pamazām, pamazām jau sāk lietas saukt īstajos vārdos.
Piedzīvojums. Pirmdienas rītā mums bija varen jautrs piedzīvojums, ar kuru arī padalīsimies, jo puikam tā bija iepriecinoša izklaide. Būtībā jau gaisa baloni Siguldā ir ikdiena, it īpaši jau vasarā. Bet tās reizes, kad gaisa balons izlido cauri tavam pagalmam gandrīz skarot mājas jumtu nav bieži (bet ja godīgi šī nebija pirmā reize). Tā nu arī šajā pirmdienā, abi mierīgi rosamies pa māju, kad pamanu, ka lielais balons teju laidīsies iekšā pa koridora logu, tuvumā viņi ir baigi lieli. Abi ar Didzi skrienam pie loga, tur no groza mums cilvēciņi priecīgi māj pretī. Tā nu pamazām balons izlidoja cauri mūsu pagalmam un pa lauku vēl gar kaimiņmāju un nosēdās uz lauka. Didzis to visu cītīgi vēroja pa logu un paziņoja ka paukš balons nokritis. Pēc tam vēl divas nākamās dienas viņš gaidīja kad balons parādīsies un visiem stāstīja par notikušo. Fotoaparātu paķēru vien tad, kad balons jau bija pie kaimiņiem.
Didža vide ikdienā. Didzim ikdiena pagaidām paiet mājās, tāpēc tie, kas no rīta līdz vakaram atbild par mazā žipera drošību esam mēs – vecāki. Mēs neesam no vecākiem, kas savam bērnam cenšas nodrošināt super drošu un sterilu vidi, tomēr pamatlietas jāievēro ik vienam. Zāles, veļaspulveri un citas tamlīdzīgas lietas tiek glabātas bērnam neaizsniedzamās vietās. Tāpat arī esam piesardzīgi ar vārošām un karstām lietām, lai pēc iespējas izslēgu apdedzināšanās iespējas.
Tomēr pamatā es cenšos bērnu iepazīstināt ar pieaugušo lietām, lai viņam būtu skaidrība kas ir kas. Didzis gandrīz vienmēr palīdz mizot kartupeļus, viņam pašam ir mazs nazītis ar kuru manā klātbūtnē viņš mēģina veikt darbiņu, tāpat Didzis savos divos gados māk pareizi turēt šķēres un griezt, bet tai pat laikā zina, ka ar šiem priekšmetiem nedrīks skriet pa istabu. Būtībā jau ir tā, ka divgadīgs bērns nevar palikt bez pieskatīšanas un tas ir pamatu pamatā, vecākiem ir jābūt līdzās.
