domaatajs.1s.lv

Šķiet nav neviena, kas nebūtu pamanījuši, ka šajā gadā pavasaris kavējas, tomēr ir kas par to priecājas, vai vismaz mēģina to darīt. Tāpēc slēpotāji izmatoja šo sniegoto pavasari un aicināja visus uz Lieldienu mačiem. Šoreiz tikai aicināti tiešām visi gan bērni gan pieaugušie. Jaunākajam dalībniekam bija trīs gadi, vecākajam septiņdesmit trīs. Tā nu Lielās piektdienas rītā čaklākie slēpotāji devās uz Siguldas pilsētas trasi, lai piedalītos Lieldienu kausā, spēkojoties nevis ar olām, bet laižoties lejā no kalna. Patisībā reizēm man arī gribētos saņemties un tā kārtīgi satrenēties, lai izmēģinātu dalību sacensībās, bet nu man uz to vēl tāls ceļš ejams, jo nemaz ar negribētos izblamēties savu bērnu priekšā.

Lai gan laikapstākļiem vajadzētu kļūt pavasarīgiem, tomēr marts sevi ir pieteicis ar kārtīgu salu un puteņiem. Sestdienas rītā pamodāmies ar saulīti logā un kārtīgu cīņas sparu. Ierodoties uz kalna jau atkal dzirdam, esot pārspēti visi rekordi pieteikto dalībnieku skaitam, tomēr realitāte šķiet mazliet cita, arī daudzus mazos kalnu slēpotājus ir skārusi gripa. Kalns saulē spīd un laistās, slīdamība lieliska, sacensību galvenais tiesnesis un trases autors laimīgs, būšot ātra braukšana. Iklausās jau labi. Tomēr šķiet, ka piemirsās, ka šeit ir mazo bērnu sacensības, pašiem jaunākajiem dalībniekiem vēl pat nav pilni četri gadi. Ja Jūs zinātu kā bērni krita, trase ledaina, saulīte turpina spīdēt. Tomēr izsaku apbrīnu par mazajiem spītniekiem, kas krita un cēlās un atkal krita un par spīti visam sasniedza finišu, citi gan uz trenera rokām. Lauma izturēja, pirmajā trasē krita kādas trīs reizes, bet izbrauca visus vārtus un veiksmīgi finišēja. Lielākajiem braucējiem gāja mazliet labāk, tomēr arī šiem bērniem gadījās gan kritieni gan vienkārši saslīdēt, kas krietni ietekmēja rezultātus. Artūrs pirmajā braucienā bija lēns, bet iztika bez gāšanās. Tomēr bērni ir bērni, vismaz manējie pārāk par neveiksmēm neskumst, bet izbauda ziemas priekus kopā ar visiem. Šoreiz atkal rīkotāji ir padomājušo ko bērniem darīt starplaikos un tiek iesaistīti jautrās rotaļās.

Vēl īsti neatverot acis, bet sajūtot, ka tuvojas rīts pirmā doma- jālaiž uz kalnu. Vīrs vēl nav atriezies no sava ārzemju brauciena, bet esam atveduši pie sevis omi. Tā nu diviem pieaugušajiem tomēr vieglāk. Kopumā scenārijs tāpat kā iepriekšējā nedēļā, brokastis, kakao termosā un vēl kāds cepums somā ko iegrauzt. Tā nu jau ap desmitiem esam Siguldas pilsētas trasē, lai reģistrētos sacensībām, šoreiz pirmais starts paredzēts jau vienpadsmitos, tātad ir cerība tikt mājās ātrāk nekā pirms nedēļas. Trenere saka, ka liks arī vieglākas trases, jo citādi mazie slēpotāji parguruši. Šoreiz Vilciņa kausa otro posmu organizē mūsēji – SK Pantera. Ineteresanti, ka Artūra grupā 2006. gadā dzimušie dalībnieku mazāk nekā pirms nedēļas, Laumai gan ieradušās visas desmit dalībnieces, divas meitenītes no tām ir jaunākas 2009 gadā dzimušas, Lauma vienīgā ir no 2008. gada, pārējās septiņas 2007. gada dāmiņas. Lauma tiek pie trešā numura, mazie startē pirmie. Šoreiz meita brauc viena, bez treneres pavadības. Jāsaka, ka viņas trenerīte Ieva Meldere pati ir devusies uz sacensībām un vienojusies ar Laumuci un Grietiņu, ka visas centīsies cik spēka.

Vilciņa kausa pirmais posms ir godam aizvadīts. Bet nu par visu pēc kārtas. Piektdienas vakarā vīrs aizdevās tālākā braucienā, tāpēc jau laikus zināju, ka uz kalnu vajadzēs doties vienai ar trīs bērniem. No rīta paēduši kartīgi brokastis, savāram līdzi termosā kakao un sākam posties lielajam notikumam. Viss notiek raiti, lielie bērni pat paši uzvelk sev slēpjzābakus un šķiet visnotaļ labā noskaņojumā. Ārā laiks silts, snieg sniegs.

            Uz reģistrāciju ierodamies laicīgi, saņemam nummuriņus, Laumai desmito, Artūram 21,  saveicinamies ar trenerītēm un mazie sportisti sāk iesildīties. Abi ar Didžuku pļāpājam ar citiem vecākiem, priecājamies par sacensību talismanu Vilciņu, kas Didzim ļoti patīk, bet tiklīdz viņš nāk mums klāt tā mazais ķipars raušas man klēpī un baidās. Tomēr visu laiku jāseko Vilciņa gaitām.

Jau otro gadu “Reiņa trasē” tiek atzīmēta pasaules sniega diena. Tajā piedalījāmies arī iepriekšējajā gadā, kad tiešām lieliski pavadījām laiku vairāk par to var izlasīt  (https://www.maminuklubs.lv/mk/20120827-vispasaules-sniega-diena/).

Šogad diemžēl mazajam puikam sākās iesnas līdz ar to es uz kalnu netiku. Lauma kā jau viņa mēdz to darīt, paziņoja, ka bez mammas nebrauks. Nu ko abi lielie mūsu  vīrieši devās pārstāvēt mūsu ģimeni Pasaules sniega dienā. Laiks ārā auksts zem mīnuss desmit grādiem. Teikšu, ka raizējos, jo pagājušajā nedēļā arī izdomājām paslēpot un pie šādas tempretūras nosalām nepilnas stundas laikā. Sataisīju karstu kakao termosā, saģērbu silti novēlēju veiksmi saviem vīriešiem.