domaatajs.1s.lv

Didzis ir divus gadus, divus mēnešus un divas nedēļas liels puisis.

Ārstēšanās slimnīcā. Jāsaka, ka aizvadīta pārdzīvojumiem bagāda nedēļa ir aizvadīta. Mazajam divgadniekam atkal sanāca ārstēties slimnīcā, tā gan nebija nekāda gripa, vai vēdervīruss. Nu par visu pēc kārtas. Pagājušās nedēļas beigās pamanīju, ka puisim tumšs urīns, no sākuma domāju, ka vainojamas bietes ēdienkartē. Tomēr pirmdien zvanīju bērnu ārstei, lai gan nekādu citu simtomu nebija. Pirmais kas ienāca prātā, ka esam noķēruši A hepotītu, kas maziem bērniem var tikt izslimots ļoti vieglā formā.  Sarunājām, ka nodos analīzes, otrā dienā daktere zvana, ka labāk lai braucot uz slimnīcu. Uzrakstīja mums ģimenes dakterīte nosūtījumu un braucām. Tā dīvaini, it kā nekādu citu tādu sūdzību vēl joprojām nav, varbūt mazliet mazāk ēd, varbūt mazliet sagurušaks, bet būtībā tāds pats žipers kā parasti. Slimnīcā vēl bērnu pediatre sazvanās ar mūsu dakterīti, kurā nodaļā labāk Didžuku likt (Didža ārste kādreiz ir stādājusi bērnu slimnīcā). Tā tiekam norīkoti uz  4. nodaļu. Kā jau tas ierasts, katetrs, sistēma, analīzes. Par cik bērns jau nav necik saguris, tad staigājamies pa nodaļu, spēlējās, iepazīstamies ar citiem bērniem. Šajā nodaļā to drīkst droši darīt, jo te nav vīrusaino bērniņu, bet gan tādi kuriem ir problēmas ar nierītēm, locītavu sāpes un tamlīdzīgi. Gribēju pateikt, ka izrādās arī Vienības Gatvē ir tāda nodaļa, kur ļoti jauki un pretimnākoši ir ne tikai ārsti, bet arī pārējais personāls, nesatiku nevienu saīgušu medmāsiņu, māsu palīgu vai sanitāru. Vien viena apkopēja kaut ko norūca. Un jā arī virtuves darbiniece bija ļoti jauka. Man bija sajūta, ka mans bērns atgūst ticību mediķiem, tik mierīgi, tik uzmanīgi un aprunājoties un vienmēr uzsmaidot satiekot Didzi koridorā. Biju domājusi, ka nepaliksim tur ilgāk par vienu dienu, bet sabijām no trešdienas līdz sestdienai. Pārbaudīja nierītes USG, vēdera dobumu, aknas, urīnpūsli, viss normāli. Varētu teikt, ka Didzi tur vairāk novēroja un nekāda baigā ārstēšana nebija. Vairāk par to vienu sistēmu arī nelika, izrakstīja zāles, ko dzert no rīta un vakarā, jāseko bija līdzi cik izdzer, cik izčurā, un ik pa laikam jānodod analīzes. Tā nu uzrakstīja dagnozi, cistīts urīnceļu iekaisums. Kad analīzes palika labākas laidām uz māju. Tagad zinu vēl vienu labu lietu, ka ja brauc ar savu auto, to var atstāt slimnīcas teritorijā bez maksas, vien pesronālam jāpajautā caurlaidīte, ko iedot pie izbraukšanas.

Vizīte pie uraloga. Bet tas jau vēl nebija viss, nosūtīja Didzi pie uraloga, jo viņam ar čurāšanas lietām šī nebija pirmā problēma. Šorīt (pirmdien) zvanu uz reģistratūru, lai pierakstītos, tur atbild brauciet šodien uz diviem ja tiekat, pēc tam tikai aprīlis. Nu ko es saku ok, jo vispār jau biju domājusi, ka iešu pa maksu. Laidām atkal uz Vienības Gatvi, apskate ilga apmēram divas minūtes, taisni prieks, ka par to nebija jāmaksā Ls 18. Bet vēl lielāks prieks, ka teica, ka mazajam viss ok un neko tur griezt nevajagot viss pats sakārtosies.

            Tagad tikai viena problēma pēc apskates Dzidzim čurājot sāp krāniņš. Sēdināju kumelīšu vanniņā, bet viņš tik prasās klēpī, bet nu pa mazumiņam jau pačurā. Ļoti ceru, ka rīt viss būs atkal kārtībā.

            Tāda nu Didžukam šī nedēļiņa izvērtās.

Turpinam pļāpat un veidot teikumus.

Padomi bērna attīstībai.

Patiesībā man īsti nepatīk dot padomus, bet ja man prasa labprāt padalos ar savām domām un zināšanām, bet uzskatu, ka katram jau pašam ir jāizlemj kā audzināt savu bērnu.

1)      Uzticies savai intuīcijai, ja šaubies nebaidies jautāt speciālistam. Tā ir ka māmiņas vislabāk jūt un pamana mazuļa vajadzības un vēlmes, arī tad ja ir kāda problēmiņa mamma vienkārši jūt. Tomēr ja ir kādas šaubas par to vai daru pareizi vai nepareizi ir jājautā speciālistam ārstam, psihalogam. Nevajag pārlieku uzticēties internetam, pats, vai citas māmiņas nevar uzstādīt diagnozi. Internets var kalpot kā palīglīdzeklis.

2)      Jāmīl un jāizrāda mīlestība. It kā tik vienkārši mīlam jau mēs visi savus bērnus, bet reizēm it īpaši bērnam augot lielākam reizītēm šķiet, ka varbūt viņam vairs nevajag tik daudz glāstu un bučiņu. Tomēr vajag arī sešos gados bērnam gribās ierausties klēpī un sadot bučas un nevajag viņu atstumt sakot, ka Tu taču esi liels. Lielajiem arī ļoti gribās sajust mīlestību.

3)      Izrunāties un skaidrot. Lai kā arī mums pieaugušajiem gribētos lai ir tā viss pa fikso, vienreiz pasaku un viss, tomēr bērnam visticamāk nepietiks ar vienu skaidrošanas reizīti. Tāpēc lietas, kas ir svarīgas bērnam vajag izskaidrot vairākkārt. Un pat ja reizēm šķiet, ka tas ir bezjēdzīgi, pēc kāda laika sapratīsiet, ka tomēr darbojas.

4)      Darbošanās kopā ar bērniem. Tieši spēlējoties kopā ar bērniem viņi saprot, ka ir mums svarīgi. Tām nav jābūt kaut kādām super izglītojošām nodarbēm, bet tieši otrādi ļaujiet bērnam būt noteicējam, būsiet pārsteigti cik daudz feinas idejas ir viņiem.

5)      Iedrošināt un atbalstīt. Bērniem ir svarīgi sajust, ka vecāki viņus atbalsta, tikai tad viņi var droši doties plašajā pasaulē. Pat ja kaut kas nesanāk tik labi kā gribētos vajag iedrošināt un mācīt nepadoties un nesteigties visu izdarīt bērnu vietā.
Raksts tapis konkursa ietvaros www.maminuklubs.lv