Vilciņa kausa pirmais posms ir godam aizvadīts. Bet nu par visu pēc kārtas. Piektdienas vakarā vīrs aizdevās tālākā braucienā, tāpēc jau laikus zināju, ka uz kalnu vajadzēs doties vienai ar trīs bērniem. No rīta paēduši kartīgi brokastis, savāram līdzi termosā kakao un sākam posties lielajam notikumam. Viss notiek raiti, lielie bērni pat paši uzvelk sev slēpjzābakus un šķiet visnotaļ labā noskaņojumā. Ārā laiks silts, snieg sniegs.
Uz reģistrāciju ierodamies laicīgi, saņemam nummuriņus, Laumai desmito, Artūram 21, saveicinamies ar trenerītēm un mazie sportisti sāk iesildīties. Abi ar Didžuku pļāpājam ar citiem vecākiem, priecājamies par sacensību talismanu Vilciņu, kas Didzim ļoti patīk, bet tiklīdz viņš nāk mums klāt tā mazais ķipars raušas man klēpī un baidās. Tomēr visu laiku jāseko Vilciņa gaitām.
Tā aizkulisēs dzirdēju, ka šogad sacensībām bija pieteikušies 140 bērni, uz sacensībām ieradās 115. Tas ir rekords, vēl nekad šo sacensību vēsturē neesot pārsniegts 100 dalībnieku slieksnis. Tas protams priecē un tajā pašā laikā nozīmē, ka priekšā gaidāma gara, gara diena.
Vilciņš pirmais izbrauc trasi un tad jau startē paši jaunākie dalībnieki 2007 gadā dzimušie un jaunāki, tātad arī Laumuks. Godīgi sakot kaut kā mazliet negodīgi, jo iepriekšējā gadā arī jaunākā grupa bija 2007 gads un jaunāki, tāpēc šoreiz, bērniem, kas dzimuši 2009 gadā un piedalās sacensībās bija ļoti grūti cīnīties par godalgotām vietām. Lauma, lai gan ļoti lēnām, nepilnās divās minūtēs, bet godam bez kritieniem un kļūdām veic trasīti.
Mēs ar Didzi priecīgi lejā sagaidam. Tad mūs sagaida patīkams pārsteigums, tiek piedāvātas dažādas atrakcijas bērniem, bumbiņu mešana grozē, sniega piku mešana mērķī, sniegavīru būvēšana no kastēm utt. Lauma un Didzis ar prieku iesaistās, kamēr es ar uztraukumu gaidu Artūra nobraucienu. Visam pa vidu malkojam līdzpaņemto kakao, kas no termo krūzēm un svaigā gaisā garšo īpaši labi.
Artūrs startē vecuma grupa 2006. gads, zēni un meitenes dalās atsevišķi. Pirmais brauciens abiem ieskaitīts visi mietiņi izbraukti pareizi. Laumukam gan nav izdevies nevienu apsteigt, Artūram gājis labāk ticis 8 vietā no 14 zēniem.
Visi iesaistāmies rotaļās, tad izlemjam aizbraukt līdz veikalam, Artūrs paliek uz kalna un vizinās kamēr lielākie bērni vēl veic pirmo nobraucienu. Kad atgriežamies no veikala, jau bērni ir devušies iepazīt otro trasīti, arī Lauma ātri tiek nogādāta kalnā, jūtu, ka mazajam Didžukam nāk lielais miedziņš, vispār jau es cerēju, ka viņš iemigs kamēr braucu uz veikalu un kaut nedaudz pasnaudīs, bet nekā. Abi skatamies otro nobraucienu. Šoreiz trase ir sarežģīta, ļoti daudzi mazie izbrauc nepareizi, Laumucim paveicas, viņa arī šoreiz trasi veic ātrāk un pats galvenais pareizi. Artūrs laikam ir tā pārguris, ka diez ko nobraucienā neveicas, bet galvenais, ka izbrauc precīzi. Nu ko tagad tik atliek gaidīt rezultātus. Kamēr gaidam aizejam uz mašīnu novilkt ķiveres, smagos zābakus un uzēst veikalā sapirktos našķus. Didzis vēl joprojām turas braši, kaut uz kalna jau esam četras stundas. Mazliet ieturējušies dodamies atpakaļ pie visiem. Priecīgi ar citiem draugiem un cīņubiedriem gaidam apbalvošanu, bērni vēl joprojām tiek iesaistīti rotaļās. Arī Didzīša draugs labi atpūties ir ieradies.
Un tad jau arī ilgi gaidītā apbalvošana ir klāt. Lauma tiek pie ceturtās vietas, reizēm lēnēk ir labāk. Artūrs tā arī paliek astotajā vietā. Lauma saņem arī medaļu, kas pienākas pirmajām sešām vietām, diplomu un dažas pārsteiguma balviņas. Arī Artūrs tiek pie diploma, viņš gan ir mazliet saskumis, ka šoreiz nav medaļa, bet tagad būs iemesls censties vairāk, varbūt arī tas ka tētis nebija atbalstītājos mazliet viņu ietekmēja. Tomēr tētis visu laiku sūtīja sms un interesējās pam mazo slēpotāju panākumiem.
Mājup ceļā Didzis atlūza, kā nekā gandrīz sešas stundas svaigā gaisā, bez atpūtas, bet pats galvenais mēs izturējām. Jūtos labi, par paveiko, jo kopumā diena pavadīta bez lieliem kašķiem. Uz tikšanos šajā sestdienā Vilciņa kausa otrajā posmā, ak kā es ceru, uz to, ka vīrs būs atpakaļ.
