Vēl īsti neatverot acis, bet sajūtot, ka tuvojas rīts pirmā doma- jālaiž uz kalnu. Vīrs vēl nav atriezies no sava ārzemju brauciena, bet esam atveduši pie sevis omi. Tā nu diviem pieaugušajiem tomēr vieglāk. Kopumā scenārijs tāpat kā iepriekšējā nedēļā, brokastis, kakao termosā un vēl kāds cepums somā ko iegrauzt. Tā nu jau ap desmitiem esam Siguldas pilsētas trasē, lai reģistrētos sacensībām, šoreiz pirmais starts paredzēts jau vienpadsmitos, tātad ir cerība tikt mājās ātrāk nekā pirms nedēļas. Trenere saka, ka liks arī vieglākas trases, jo citādi mazie slēpotāji parguruši. Šoreiz Vilciņa kausa otro posmu organizē mūsēji – SK Pantera. Ineteresanti, ka Artūra grupā 2006. gadā dzimušie dalībnieku mazāk nekā pirms nedēļas, Laumai gan ieradušās visas desmit dalībnieces, divas meitenītes no tām ir jaunākas 2009 gadā dzimušas, Lauma vienīgā ir no 2008. gada, pārējās septiņas 2007. gada dāmiņas. Lauma tiek pie trešā numura, mazie startē pirmie. Šoreiz meita brauc viena, bez treneres pavadības. Jāsaka, ka viņas trenerīte Ieva Meldere pati ir devusies uz sacensībām un vienojusies ar Laumuci un Grietiņu, ka visas centīsies cik spēka.
Šķiet Lauma to ņēmusi ļoti nopietni un pārsteidz mani ļoti, izbraucot trasi minūtē (1:00.41), kas ir piektais labākais laiks. Arī Artūrs man pa nedēļas vidu apgalvo, ka ir apguvis labāku slēpošanas tehniku, man gan no malas izskatās, ka tā ieliekšanās uz priekšu vēl joprojām nav, tomēr arī Artūrs uzrāda piekto labāko laiku (41 sekundē) apsteidzot vairākus, kam pirms nedēļas zaudēja. Ome ir ļoti lielā sajūsmā par sacensībām vispār, jo tur tiešām viss notiek pa īstam, ir tiesneši, ir komentētāji ir fotogrāfi un ir pavisam īsti mazi sportistiņi, kas cenšas un pārdzīvo par neveiksmēm.
Mazais Didzis šajā dienā nepavisam nav omā, tāpēc jau pēc pirmā nobrauciena vedu viņus ar omi uz mājām. Pēc tam skatos kā citi vecāki mokās ar mazajiem līdzjutējiem un nodomāju, cik labi, ka man ir šonedēļ mamma, kas pieskata Didzīti.
Gatavojamies otrajam nobraucienam. Trase iepazīta, gaidam startu, pamanu Artūrs braucot lejā no kalna piebraucis pie kaut kā un runājas. Laumuks ar zābakiem nonācis gandrīz lejā, līdz otrā nobrauciena sākumam vien dažas minūtes. Zvanu trenerei kā tagad dabūt bērnu kalnā, slēpes taču augšā. Labi, ka darbojas krēslu pacēlājs un kāds no pazīstamajiem tētiem piebrauc un saka, ka uzvedīšot. Uhs, cik labi, ka vēl paspējām laikā. Sāku ilgoties pēc vīra, tad tomēr kaut kā vieglāk tikt galā ar neparedzētām situācijām.
Otrais brauciens, Lauma uzņēmusi kārtīgu ātrumu, bet tad uz kalna beigām seko kritiens, bet mazā žipere pati pieceļas un gana apmierināta ar sevi pabeidz trasi- minūtē un deviņpadsmit sekundēs (1:19.78). Lauma saglabā savu piekto rezultātu, pēc tā arī saprotu, ka meitene bija ieskrējusies tā kārtīgi. Diemžēl neredzu Artūra otro nobraucienu jo Laumai nu tik ļoti savajagas uz toleti, ka vienkārši nepaspējam atpakaļ, tomēr arī Artūrs paliek piektais nobraucot nepilnās 42 sekundēs (41.63). Bērni gan ir mazliet bēdīgi, ka netiks pie kausa, bet man tiešām ir liels prieks un jūtos lepna par saviem sportistiem, jo salīdzinuoši ar iepriekšējo nedēļu rezultāti ir krietni uzlaboti, treniņi atmaksājas.
Nākamais Vilciņa kausa posms jau otrajā martā. Tiekamies!
Bildes izmantoju no mājas lapas www.infoski.lv.
Ja vēlaties atbalstīt mazos sportistus raksti ieva@essaule.lv
