Lai gan laikapstākļiem vajadzētu kļūt pavasarīgiem, tomēr marts sevi ir pieteicis ar kārtīgu salu un puteņiem. Sestdienas rītā pamodāmies ar saulīti logā un kārtīgu cīņas sparu. Ierodoties uz kalna jau atkal dzirdam, esot pārspēti visi rekordi pieteikto dalībnieku skaitam, tomēr realitāte šķiet mazliet cita, arī daudzus mazos kalnu slēpotājus ir skārusi gripa. Kalns saulē spīd un laistās, slīdamība lieliska, sacensību galvenais tiesnesis un trases autors laimīgs, būšot ātra braukšana. Iklausās jau labi. Tomēr šķiet, ka piemirsās, ka šeit ir mazo bērnu sacensības, pašiem jaunākajiem dalībniekiem vēl pat nav pilni četri gadi. Ja Jūs zinātu kā bērni krita, trase ledaina, saulīte turpina spīdēt. Tomēr izsaku apbrīnu par mazajiem spītniekiem, kas krita un cēlās un atkal krita un par spīti visam sasniedza finišu, citi gan uz trenera rokām. Lauma izturēja, pirmajā trasē krita kādas trīs reizes, bet izbrauca visus vārtus un veiksmīgi finišēja. Lielākajiem braucējiem gāja mazliet labāk, tomēr arī šiem bērniem gadījās gan kritieni gan vienkārši saslīdēt, kas krietni ietekmēja rezultātus. Artūrs pirmajā braucienā bija lēns, bet iztika bez gāšanās. Tomēr bērni ir bērni, vismaz manējie pārāk par neveiksmēm neskumst, bet izbauda ziemas priekus kopā ar visiem. Šoreiz atkal rīkotāji ir padomājušo ko bērniem darīt starplaikos un tiek iesaistīti jautrās rotaļās.
Pievienoju vien pāris kritienu, manus bērnus fotogrāfs nebija nobildējis kritienā, jo visus jau nevarēja bildēt krītot, vajadzēja jau arī kādu atstāt uz kājām. Gribat vēl vairāk ieskaties www.infoski.lv
Sacensību vadība nolemj, ka otrajam braucienam trase mainīta netiks, jo nekas nav izbraukts, sniega vaļņi nav sanesti (to tiešām būtu pagrūti izdarīt ņemot vērā, ka bija ledus nevis sniegs). Tad nu Kūku maču otrā brauciena kritieni var turpināties. Viena no mazajām Laumas grupas meitenēm krita tik daudz reizes, ka diez vai kāds to spēja izskaitīt, bet meitenīte bija tik spītīga, ka neļāva trenerim sevi noņemt no trases. Laumuks atkal tika galā tikai ar trīs kritieniem, diemžēl viens kritiens bija īpaši slīdošs un aizslidināja mazo knīpu garām vārtiem tos neizbraucot. Artūrs arī krita, šķiet pirmie kritieni sacensībās un arī divi neizbraukti vārti, jo puisim ir tāds raksturs, ka viņš ārti sakreņķējas par neveiksmēm. Es jau baidījos, ka tik sacensību talismans Vilciņš nedabūn kādu dunku sānos no dusmīgā puiša. Visus pēc otrās trases finiša sagaidīja Kristaps Zvejnieks un Vilciņš, lai nobildētos. Labi, ka Artūram bija brilles, nevarēja redzēt viņa dusmīgo skatienu. Tāda nu bija pagājusī sestiena. Ar cerību, ka veiksme atkal mums atgriezīsies, gaidam šo nedēļas nogali, lai piedalītos Vilciņa Kausa pēdējā posmā – šoreiz Kaķīškalnā. Tas varētu būt interesanti.
