Sveiciens aukstajās pavasara dienās! Saulīte gan mūs lutina, tikai no rītiem tā kož degunā, ka to vien gribās, kā skriet atpakaļ mājās. Tomēr nē, ņemam slēpes, bērnus un vedam šos uz kalnu, jauki gan mēs esam vecāki. Šoreiz uz kalna vajadzēja jau būt deviņos, līdz ar to pat aizmirsām dienišķo kakao. Nu nekas viss notiek tāpat. Šoreiz sacensības Kaķīškalnā. Ja parasti vecāki savus mīļos sportistiņus sagaidīja lejā, tad šeit viss otrādi, viss notiek kalna virsotnē. Visu nedēļu Aigars (mans mīļotais vīrs un bērnu tēvs) ir kritis Artūram, un ne tikai viņam uz nerviem ar to, ka kārtīgi jāieliecas un kad jāieliecas un kāpēc jāieliecas, kur jābūt rokām utt. Reizēm domāju, ka viss prieks no slēpošanas bērniem pazudīs un mūsu spītīgais auniņš nobrauks kā patīk.
Šoreiz reģistrācija aizņem neparasti daudz laika, kaut kāds sajukums un apjukums, nu ceru, ka citas reizes rīkotājiem viss notiks ātrāk. Bet nu izturīgākie jau nav vēl nosaluši, daži gan skrien pirkt roku un kāju sildītājus, manējie bērni nesūdzās. Ierodas arī sacensīcu talismans Vilciņš, Lauma gan nobrīnās kā šis zināja, ka bērni būs šajā kalnā. Artūrs tad kā jau lielajam brālim pieklājas atgādina, ka tas taču neesot īsts vilks, bet cilvēks maskā.
Kā jau ierasts sacensības sākas ar mazajiem braucējiem. Laumiņai trešais kārtas nummurs. Cerēju, ka ar laiku satraukums redzot savus bērnus startējam sacensībās mazināsies, tomēr nekā šķiet šis pieņemās spēkā. Šoreiz kalnu sedz sniegs nevis ledus un mazie braucēji braši turas uz kājām. Lauma finišē iegūstot ceturto vietu, priekšā atkal tikai 2007. gada meitenes, kam tomēr tā pieredz lielāka.
Artūram ir uzlabokjusies slēpošanas tenika, tāds prieks bija skatīties, ka viņš slēpo tā kā vajag un jā rezultāts ir ceturtais. Protams gribētos jau tikt trīniekā, bet jāsaka, ka tas ir diezgan stabils šogad un nemaz jau arī tā bez cīņas tās vietas neatdos. Nu ko, jāturpina censties, bet galvenās cīņas gan būs jāatstāj nākamajam gadam, jo šis taču bija noslēdzošais posms.
Arī otrajā braucienā viss kārtībā, Laumas laiks gan mazliet uzlabojas, Artūram pretēji, mazliet sliktāk. Startā neesot kārtīgi ieskrējies, tomēr kopvērtējumā saglabā savu ceturto vietu. Nu ko noslēgt sezonu kā ceturtajiem nemaz ar nav tik slikti. Visi tiek pie skaistām medaļiņām un maciņiem. Es pat nopriecājos, ka nav atkal konfektes, reizēm šķiet, ka par mazo slēpotāju veselību neviens nerūpējas.
Tomēr, ja Jūs domājat, ka tagad slēpes noliekam skapī un viss, maldaties, jau pirms astoņiem no rīta treneres sūta ziņas par treniņu grafikiem. Ja šāds aukstums pieturēsies, tad mazie slēpotāji varēs trennēties vēl kādu mēnesi, tas ir diezgan amizanti, jo ja uz kalna vēl ir sniegs, tad citviet cilvēki par tādu dabas parādību jau ir piemirsuši.
Bildes kā parasti no www.infoski.lv
