domaatajs.1s.lv

Šķiet nav neviena, kas nebūtu pamanījuši, ka šajā gadā pavasaris kavējas, tomēr ir kas par to priecājas, vai vismaz mēģina to darīt. Tāpēc slēpotāji izmatoja šo sniegoto pavasari un aicināja visus uz Lieldienu mačiem. Šoreiz tikai aicināti tiešām visi gan bērni gan pieaugušie. Jaunākajam dalībniekam bija trīs gadi, vecākajam septiņdesmit trīs. Tā nu Lielās piektdienas rītā čaklākie slēpotāji devās uz Siguldas pilsētas trasi, lai piedalītos Lieldienu kausā, spēkojoties nevis ar olām, bet laižoties lejā no kalna. Patisībā reizēm man arī gribētos saņemties un tā kārtīgi satrenēties, lai izmēģinātu dalību sacensībās, bet nu man uz to vēl tāls ceļš ejams, jo nemaz ar negribētos izblamēties savu bērnu priekšā.

Pirms pirmā brauciena kopā ar bērniem paceļos augšā uz startu, vīrs ar jaunāko paliek lejā. Liela daļa mazo kalna augšā mierīgi spēlējas, satraukuma nekāda. Tomēr ir daži, kas cenšās vēl vingrot, apdomāt taktiku un galvenokārt saņem padomus no vecākiem vai treneriem. Patiesībā arvien vairāk saprotu, ka vietas galvenokārt svarīgas ir vecākiem. Daži jau paliek gluži smieklīgi bailēs, ka bērns varētu zaudēt līdera pozīcijas. Kāda māmiņa pateica gaužām viedus vārdus, ka tēviem šīs sacensības ir kā ambīcijas, mammām satraukums par to, lai bērnam viss izdodas un galvenais būtu sveiki un veseli. Un ja tam visam pa vidu gadās kāda balviņa arī labi. Hm par šiem vārdiem man droši vien viens no šiem ambiciozajiem tēviem teiktu:”Nu bez motivācijas”, reiz jau mēs ar vīru tādu aizrādījumu no viena tētuka saņēmām. Toreiz gan mūsu “bez motivētais” bērns bija tālu priekšā viņa “motivētajam”. Laikam aizrunājos, bet doma jau tāda, ka bērniem ir jāļauj būt bērniem un nevajag viņiem uzspiest kādu savu bērnības nerealizēto sapni.

            Kā vienmēr sacensības sāk mazās meitenes, tai skaitā Laumuks. Kalna augšā nevar dzirdēt kādi laiki utt., bet izskatās, ka labi nobrauca. Pēc tam arī uzzinu, ka trešais labākais rezultāts. Patiesībā, jau Laumiņai tas pirmais gads ir tāds pamatmācību apgūšanas gads, iemācīties vienkārši nobraukt no kalna un jāsaka, tas arī ir izdevies. Turklāt Laumai patīk slēpot un viņai patīk ātrums. Arī Artūra brauciens ir klāt, viņš brauc uzreiz aiz 2006. gada zēnu grupas līdera. Artūrs ir ļoti progresējis pēdējā mēneša laikā, viņš ir sācis braukt daudz stabilāk un pareizāk un rezultātā arī ir trešais. Protams pietrūkst vēl kādas trīs sekundes, lai būtu pirmais un tas ir daudz.

            Sniedziņš kūst un kalna nogāzē ir milzum daudz peļķu, turklāt grāvī kāds pamanās izdauzīt caurumu ledū, kur protams mūsu Artūriņš iekrīt. Tā nu tētis ar abiem dēliem skrien uz māju pārģērbties. Mēs ar Laumuci un viņas draudzenīti Grietiņu ejam uz mazo kalniņu pavizināties. Didzis kamēr vizinās līdz mājām un atpakaļ ir paspējis aizmigt.

            Braucēji gatavojas otrajam startam. Trase tiek pārlikta šoreiz slaloms, nevis gigant slaloms. Laumai ir salīdzinoši garas slēpes, lai izbrauktu slalomu vajadzētu īsākas, bet kas gan var atļauties pirkt divas. Tā nu Laumucim neizdodas izbraukt vienus vārtus, līdz ar to rezultāts netiek ieskaitīts, kaut gan laiks ir labs. Nu kā ir tā jādzīvo, samīļoju mazo sportistīti un gaidam Artūra uznācienu.

            Un jā, izdodas!!!! Artūram izdodas iegūt savu pirmo medaļu slēpošanā, izdodas saglabāt trešo vietu. Pats protams ir varen priecīgs. Sagaidam apbalvošanu un tad dodamies uz laukiem pie omes svinēt Lieldienas.
(Bildes no www.ocs.lv . Tur var apskatīt arī citus bilžukus un rezultātus.)