Diagnozes noteikšana. Laiks līdz operācijai.
Toreiz, kad gaidot Didzi blogoju Māmiņu klubā, pat prātā nenāca, kas mazajam ķiparam būs jāpiedzīvo. Kopš operacijas ir pagājis jau vairāk kā pusgads, bet vēl joprojām ik pa brītiņam atceros visu pārdzīvoto, tāpēc izlēmu vajadzētu to visu uzrakstīt un arī nopublicēt, nevis sevis pēc, bet gan citu māmiņu dēļ, jo lai kā mēs arī gribētu, lai visi bērniņi piedzimtu veseli un nekad nesaslimtu, diemžēl tā nenotiek. Un tad tiešām noder informācija un citu pieredzes stāsi, lai zinātu, kā ar visu ir iespējams tikt galā. Es tiešām, varu pateikt paldies visām māmiņām, kas uzdrošinās internetā dalīties ar savu pieredzi, jo tā ir ļoti noderēja.
Sākšu no paša sākuma. Kad mazais bebuks tiko piedzimis nonāca bērnu ārsta rokās, tika teikts, ka pēdiņas noteikti jāparāda ortopēdam. Papēdītis bija mazliet tā kā uz āru abām pēdiņām, bet visādi citādi vesels puika. Tikām mājās un jau pavisam drīz sekojot ārstes teiktajam ,divu mēnešu vecumā vedām puiku uz BKUS pie ortopēda. Didzi apskatīja, un teica, ka nekas traks nav, kādu četru mēnešu vecumā vajadzētu kādu vingrošanu, vai masāžu kursu iziet. Bet ja godīgi tādu īstu sirds mieru pēc šīs vienas minūtes apskates neieguvu, jo pēdiņas atšķīrās no citu mazuļu pēdiņām. Tad mans krusttēvs ieteica aiziet pie osteopātes , kas viņam pazīstama. Nebiju nekad pie tāda ārsta bijusi, no sākuma izlasīju, kas ir osteopāts un tad jau drīz Didžuks iepazinās ar dr Polnu. Pēc pirmās vizītes likās uzlabojums acīm redzams, parādīja arī kā mājās kustināt pēdiņas. Tā mierīgi dzīvojām tālāk, reizi mēnesī gājām pie osteopāta. Diemžēl Didžuks arī daudz slimoja, īpaši pavasarī, tāpēc kad palika četri mēneši nevarējām uzsākt ne fizeoterapijas kursu, ne ko citu. Pēc lielās slimošanas, Didzim vairs nepatika velties. Jūnijā aizgājām pie Rehabilitologa, kas teica jā vingrot vajagot, bet nu Didzis baigi raudāja pie viņas turklāt daktere teica, ka viņai drīz sāksies atvaļinājums, tāpēc lai pienākot pēc kāda mēneša. Negaidījām mēnesi, kaimiņiene ieteica labu fizeoterapeiti Līgatnē, turklāt par valsts finansējumu. Tur arī Didžuku apskatīja gan Rehabilitologs, gan fizioterapeite. Uzsākām vingrošanas kursu, Didzim bija kādi astoņi mēneši, kad viņš mācēja apsēsties, bet negribēja rāpot, tā vietā šļūca. Pamazām fizeoterapeitei izdevās iemantot mana dēla uzticību, panācām arī ka Didzis iemācās rāpot, bet viņam vienalga šļūkt patika labāk. Bijām aizgājuši pie neiraloga, kas atzina, ka mazajam viss labi, tikai tās pēdas, lai vēlreiz parāda ortopēdam. Tā nu augustā nonācām vēlreiz BKUS šoreiz pie dr Bergmaņa. Ārsts paskatījās uz pēdiņām un aizsūtīja Didzi uz rentgenu. Atgriezāmies atpakaļ kabinetā. Ārsts datorā apskatīja RTG uzņēmumus, tad izņēma no plaukta lielu grāmatu rādīja bildes, kā esot jābūt kaulam, bet kā esot Didzim, ka viņam abām pēdiņām esot vertikāls Talus (veltņa kauls). Prasīju, ko tad tagad tur var darīt? Atbilde bija operēt. Pirmajā mirklī biju tik šokēta, ka vispār nezināju ko teikt, ko jautāt. Vien prasīju, kas būtu, ja neoperētu, vai nav citu alternatīvu, ārsts teica, ka nav gan, un lai gan staigāt viņš varēšot arī ar šādiem kauliņiem, tomēr augot lielākam, tas varētu kļūt nepatīkamāk, sapratu, ka arī mugura sāpēt utt. Nu ko iedeva ārsts lapiņu, kad jāierodas uz operāciju (pēc sešiem mēnešiem) operācija nebija steidzama. Pajautāju vēl vai varu zvanīt, ja ir kādi jautājumi, jo tobrīd nekas vairs nenāca prātā. Galvā bija tikai tā doma operācija, operācija, operācija. Turklāt Didzim jau viss sen bija apnicis un grozījās pa klēpi čīkstēdams. Izgājām no slimnīcas, kur skaisto vasaras dienu bija nomainījis pamatīgs pērkona negaiss. Mašīnā mūs gaidīja vīrs ar lielākajiem bērniem, kad pateicu vajadzīga operācija, patiesībā divas, jo jāoperē taču abas kājas asaras izlauzās uz āru.
Aizbraucām mājās, pirmās nedēļas nedarīju neko citu kā meklēju informāciju internetā, ārstam bija taisnība latviešu lapās nekā vispār neatradu, angliski gana daudz ar bildēm un video. Bet prakstiski visur bija teikts, ka jāoperē. Pamazām samierinājos, kaut gan doma galvā visu laiku bija un ir, kāpēc, ko es izdarīju nepareizi? Ortopēds teica, ka līdz operācijai lai dzīvo kā grib, ka nekāda vingrošana nav nepieciešama, bet osteoāte uzskatīja savādāk, ka vajag turpināt strādāt, pat deva cerību, ka varbūt operāciju nevajadzēs, īsi pirms plānotās operācijas bijām pie vēl vienas Rehabilitoloģes dr. Gailes, kas teica, ka nevajadzētu uz doto brīdi Didzi operēt, ka vajag vēl vingrot, nostiprināt rāpošanu, iekustināt labāk gūžiņas. Arī analīzes nebija no labākajām, zems hemoglobīns. Tas bija decembris neilgi pirms Ziemmassvētkiem. Braucām uz Vienības gatvi, tikāmies ar ortopēdu, viņš neiebilda pret mūsu lēmumu atlikt operāciju, teica galvenais līdz trīs gadu vecumam noteikti vajag veikt, jo tad jau operācija būšot sarežģītāka. Pārlika operāciju uz vasaru. Didzis gada un divu mēnešu vecumā sāka staigāt, nevienam no malas skatoties pat prātā neienāktu, ka mazajam žiperim kāda vaina. Turpinājām iet gan vingrot, gan pie osteopātes, strādājām mājās katru dienu. Dakteres teica, ka paliekot arvien labāk, labo kājiņu lika pavisam smuki, kreiso skrienot tā mazliet pievelkot, kad ieskatās. Katru dienu arī rāpojām, rīkojām mājās rāpošanas sacensības, darījām visu ko ieteica rehabilitologs.
Pamazām tuvojās operācijas diena, pirms tam vēlreiz braucām pie dr Bergmaņa uz BKUS, uztaisīja rentgenu, bet diemžēl nekas nebija mainījies. Tomēr es ne mirkli nenožēloju, ka operāciju pārcēlu, ka cītīgi vingrojām, jo bijām vismaz mēģinājuši. Visiem vecākiem iesaku apsvērt visus par un pret un ja ir laiks, tad izmēģināt alternatīvas protams citādi, ja ir steidzami. Ap to laiku jau biju samierinājusies ar visu un ja godīgi vairāk raizējos kā izturēsim visu to vasaru ģipšos, kā Didzis reaģēs, kad tiks atņemta iespēja staigāt, viņš taču tikai pāris mēnešus bija apguvis šo prasmi.
Dienas slimnīcā. Operācija.
11. jūnijā devāmies uz slimnīcu, analīzes bija uzlabojušās. Vakarā pirms operācijas Didzis jutās ļoti labi, skraidīja, kāpelēja, spēlējās ar mantiņām. Es viņam arī stāstīju kāpēc mēs esam slimnīcā, ko darīs. Kaut gan pati zināju to visu tikai no teorētiskās puses. Protams slimnīcā iepazīstās ar citām māmiņām un citiem stāstiem. Reizēm atliek vien brīnīties cik cilvēki ir stipri, tajā skaitā arī bērni. Iepazinos arī ar vairākiem padsmitgadīgiem puišiem, kuri mierīgi gaidīja savu rindu uz operāciju, viņus kā vecākos operēja pēcpusdienā, bet tas nozīmē, ka visu dienu nedrīkst ēst un dzert. Kad gaidīšana ievilkās viņiem lika sistēmas, lai tādā veidā uzņemtu šķidrumu. Mani pārsteidza kādā mierā viņi spēja gaidīt operāciju, es laikam klusi stūrītī raudātu. Bet šajā gadījumā es neraudāju, man vienkārši bija jāiztur un jāabalsta savs bērns. Par cik Didzim vasarā bija vien pusotrs gadiņš, tad viņu operēja no rīta, jo tā arī pateica, ka jaunākie tiek operēti pirmie, jo nav jau viegli mazulim ieskaidrot Tu nedrīksti ēst un dzert. Iepriekšējā vakarā pie mums bija ienākusi anestezialoģe, kas īsumā pastāstīja par to kā viss notiks. Patiesībā nekas traks, galvenais tā ēšana un dzeršana, bet kaut kā par to tik daudz nestresoju. Vakaru mierīgi pavadīju runājoties ar citiem vecākiem un gaidot rītdienu.
Brīnumainā kārtā gan es gan Didzis naktī gulējām, neviens arī sešos no rīta mūs nemodināja, vien pēc sptiņiem kādu rosību pamanījām. Iepriekšājā vakarā biju noslēpusi visu, kas bija dzerams un ēdams. Ap astoņiem mums atnesa drēbītes operācijai, teica, lai vēl nesteidzas, ka pienāks un pateiks kad būs jāiet. Mazliet grūtāk bija tad, kad sāka dalīt brokastis, tad arī mans mazais atcerējās par ēšanu, bet kaut kā ar rotaļlietām un skatīšanos pa logu izdevās uzmanību novērst.
Ap deviņiem ienācā māsiņa un paziņoja, ka jāiet pēc tabletītes, kas padarot miegainu un nomierina. Diemžēl tabletei nebija lemts iedarboties manā klātbūtnē, jo ātri lika pārģērbt mazo operācijas drēbēs un aiznesa, raudošu prom. Tas laikam vecākiem ir viens no grūtākiem brīžiem, bet te klāt bija kāda māmiņa ar kuru iepriekšējā vakarā bijām sadraudzējušās. Un teica, ka nav ko sēdēt un skumt, ka noteikti esot jāiziet ārā, jo operācija bija plānota uz trīs stundām. Es neko neiebildu jo īsti domāt pati nespēju. Ejot ārā vēl satiku Didzīša ārstu. Vēlreiz pateica, ka operācija ap trīs stundām, operēšot viņš un vēl viens ārsts, lai saīsinātu operācijas laiku , jo labot vajadzēja abas kājiņas. Kamēr mans bērns gulēja narkozes miedziņā un ārsti darīja savu darbu, es bezmērķīgi klīdu pa veikalu mēģinot izdomāt ko bērns gribēs ēst, kad atkal to drīkstēs.
Tikmēr mājās mana meita priecīga devās uz dārziņu ar končām, jo bija viņas ceturtā dzimšanasdiena. Pie sevis domāju, ja jau vienreiz 12. junijs mums bija veiksmīgs, jo nāca pasaulē mūsu meitiņa, tad arī šoreiz viss izdosies labi. Pēc tam vīrs steidzās pie mums uz slimnīcu. Tad sākās gaidīšana, kuru katru brīdi vajadzēja atvest mūsu mazo. Abi ar vīru sēdējām un gaidījām, nekādas noskaņas sarunām, pirksots virpinājām rotaļu klucīšus un vienkārši gaidījām. Apmēram pēc solītajām trīs stundām parādījās ārsts un paziņoja, ka operācija izdevusies, viss esot labi, tāds prieks par to. Man kā emocionālam cilvēkam šādos mirkļos gribētos apskaut ārstu, bet nu izlīdzējos vien ar paldies.
Pēc šķiet garākajām 40 minūtēm mūsu dzīvē atveda Didzīti. Patiesībā mazliet brīnos par māmiņu reakciju redzot bērniņus narkozē, izskatījās pēc vienkārši samiegojušās bērna. Mazliet papīkstēja un atkal ieslīga dziļā miedziņā. Medmāsa teica, ka jāļauj izgulēties, nedrīkst likt spilnventiņu, pēc apmēram divām stundām drīkst piedāvāt ūdentiņu, ja viss labi arī kādu jogurtiņu, banānu. Tas par narkozi, bet par kājiņām, abas kājas līdz cirksnim ģipšos, tas gan nebija patīkams skats. Kā es bērnu varēšu paņemt, kā samīļot, bet nu vispār jau mums tas viss bija teikts, tā kā lai arī ar smagu sirdi šī doma bija pieņemta. Tomēr bija arī nepatīkams pārsteigums, es divas dienas nevarēju mazo paņemt uz rokām, jo viņš bija pieslēgts pretsāpju aparātiņam, viņu nevarēja izņemt no tās gultas pat ne uz mirkli. Tas bija grūti gan man gan mazajam, kas nesaprata kāpēc mamma nevar viņu ņemt rokās, tieši tagad, kad to tik ļoti gribās. Kāpēc viņam ir tās smagās kājas? Viņš neļāva ņemt nost segu, lai nebūtu jāskatās uz ģipšiem. Nākamās diennaktis slimnīcā bija trakas. Negulēja ne Didzis ne es. No sākuma domāju, ka viņam sāp, bet tad pamazām sapratu, ka viņš neguļ, dēļ pārdzīvojuma un stresa. Kamēr miegs nenāk tikmēr mazais spēlējas, skatās grāmatiņas, ēd, viss kārtībā, kā sāk nākt miegs raud. Stunda nemierīga miega ik pa brītiņam un tas viss. Neapskaužu arī to māmiņu un meitiņu, kas bija ar mums vienā palātā. Par laimi bērniem tas miedziņš tāds dziļāks, nedzird apkārt notiekošo. Arī māsiņas ik pa laikam ienāk, bet reāli neviens neko palīdzēt nevar, iedod papildus pretsāpju līdzekļus, bet tas neko nemaina. Jutos vienkārši bezspēcīga un sakaitīju minūtes līdz rītausmai, kad tomēr laiks iet ātrāk, jo apkārt kāda rosība. Pa dienu atbrauc arī vīrs un es varu ieiet dušā, kaut gan Didzis mani negrib laist prom, tomēr atļaujos uz mirklīti iziet arī ārā. Tur tik skaista vasaras diena sajūtas kā nokļuvusi citā pasaulē. Nopērku veikalā našķīšus gan Didzim gan meitenītei, kas ar mums vienā istabiņā. Lēnā solī ēdot saldējumu dodos atpakaļ uz slimnīcu, domāju kā izturēšu vēl vienu negulētu nakti un ja nu tomēr nepalaiž mūs piektdien mājās. Mēģinu tādas domas atvairīt vienkārši tagad nedomāt uz priekšu kā būs tā būs. Ārsts no rīta solīja, ka ja Didzis daudz dzers un kopumā izskatīsies, ka viss normāli mājās tiksim. Pierunāt bērnu dzret tagad jau es māku pēc rotavīrusa pārslimošanas esmu sapratusi ko nozīmē dot BIEŽI padzerties. Sēdi ar krūzīti visu laiku blakus un pa malciņam liek bērnam dzert.
Nonāku atpakaļ palātā gan Didzis gan vīrs jūtas laimīgi mani ieraugot, lai gan mājās mazajam nebija problēmu būt kopā ar tēti, tagad viņam vajag mani. Vēl kādu brītiņu parunājamies un tad jau tēvam jābrauc prom rūpēties par lielajiem, kas jāizņem no dārziņa. Pēcpusdienā ienāk ārsts un nopriecājās, ka Didzis ir daudz dzēris to norāda urīna daudzums maisiņā. Varēšot ņemt nost aparātiņu un esot mazliet jāiezāģē ģipsis, jo iespējams, ka kājiņas pietūkušas, lai nebūtu grūti. Es protams esmu blakus palīdzu kā vien varu, tiesa no negulēšanas mana domāšana ir mazliet bremzēta. Priecājos, ka beidzot varēšu bērnu ņemt rokās un reizē arī baiļojos kā to izdarīt ar diviem klučiem pie kājām. Troksnis iezāģējot ģipšus ir briesmīgs, mazais raud neko dižu jau palīdzēt nevaru es varētu kaut miljons reižu teikt, ka nesāpēs nekas jau nelīdzētu. Jau pēc brītiņa es beidzot varu mazo paņemt klēpī un atgriezties palātā, varu beidzot uzvilkt bērnam tīru krekliņu un tas jau arī viss, kājas ietinam sedziņā. Bērns negrib vairs atpakaļ palātā sēžam pie pārējām māmiņām, bērniem rotaļu istabiņā. Es tiešām ceru, ka nākamā nakts būs mierīgāka, jo ņemšu Didzi blakus kaut vai uz kušetes. Ārsts vēl mājās ejot nosmaida, vai neesmu jau piekususi – godīgi viegli nav, jo man arī mazliet vēl bail, ka nenodaru bērnam pāri reizēm tie ģipši tā noskan sasitoties kopā.
Manas cerības uz mierīgu nakti neattaisnojas, Didzis vispār negrib iet palātā, māsiņa atļauj turpat rotaļu telpā, kas ir pretī mūsu palātai pasēdēt, bet man taču arī gribās atpūsties, cenšos par to nedomāt. Tiklīdz kā šķiet mazais iemidzis un jau esmu apgūlusies tā Didzis augšā. Mēģinu likt viņu sev uz krūtīm kā zīdaiņa vecumā un gulēt kaut vai tā, bet viņš ir pārāk nemierīgs. Nakts atkal paiet skaitot minūtes, pat tajās minūtēs, kad bērns iemidzis vairs aizmigt nevaru, jo saprotu, ka tāpat nav jēgas. Jūtos laimīga, kad pienāk rīts, kad ieraugu dr Bergmani, esmu vēl laimīgāka, un viņš tiešām saka, ka tiksim mājās, es varētu no laimes raudāt, smieties. Jau tagad zinu, ka pirmais pirkums mums būs Relaxen sīrups. Pirms mūs izraksta protams visu izrunājam. Jau pēc nepilnām divām nedēļām Didzim jāstājas dienas stacionārā uz kājiņu pārģipsēšanu. Jau no mammām slimnīcā esmu uzzinājusi, ka ir tādi vieglie ģipši ko jāpērk pašiem, bet ne visos gadījumos ārsti atļauj viņus likt mūsu gadījumā atļauj, priecājos arī par to, jo tas būtu tik labi, ja mazais būtu mazliet vieglāks galu galā viņš taču būs tikai man pa klēpi. Nekāda īpašā ārstēšana mums nav vajadzīga, tikai ja šķiet, ka sāp tās pretsāpju zāles.
Tāda bija Didža pieredze ar operāciju. Ko juta mazais bērns varu tikai minēt. Paldies visiem vecākiem kuri mani atbalstīja. Katram no viņiem ir savs stāsts. Sargāsim savus mazos, jo vasaras sezonā ļoti daudz bērnu gūst traumas braucot ar riteņiem, skrituļojot. Ir taču aizsrgķiveres, aizsargi rokām, kājām, izmantosim šīs iespējas, lai vēlāk nav jānožēlo.
Turpinājums sekos.
