Turpinājums iespriekšējajam rakstam par operāciju.
Mājās beidzot mājās no slimnīcas, domāju atviegloti esam abi divi. Visvairāk Didzim patīk vizināties ārā ratos, esmu jau piemeklējusi bērnam māsas sporta bikses, kuras var uzvilt pāri ģipšiem, vēlāk arī atklājam, ka tēva zeķes der, pirkstiņi bērnam ir ārā no ģipšiem. Liels ir prieks, kad bērnam atļauju spēlēties smilškastē, cenšos atrast visādas nodarbes, lai Didzis varētu justies daudz maz neierobežoti. Lai gan vēl joprojām bērns naktīs vairākas reizes mostas ar lielu raudāšanu, tomēr nu jau izdodas pagulēt pat pa vairākām stundām pēc kārtas. Turklāt tagad vīrs var paņemt viņu klēpī, parasti bērns nomierinās, kad noiet lejā uz viesistabu, varbūt viņam patīkm vienkārši apzināties, ka ir savā mājā. Tuvojas līgo svētki un izlemjam tos pavadīt laukos pie maniem vecākiem. Viss pamazām normalizējas, tikai Didzis visu laiku grib pie manis, reti, kad iet arī pie tēta, bet omi vairs neatzīst. Ir vēl viens jaunums noticis, puika atteicās no knupīša pats. Viņam pa brītiņam uznāk dusmu lēkmes, kad met visu pa gaisu, tad šķiet nomierināt ir neiespējami, dzen visus prom arī mani. Tad nu sapratu, ka nepiedāvāšu knupi ja jau viņš tāpat viņu negrib jāmeklē kāda cita nomierinoša lieta.
Arī mazgāšanās tagad ir kļuvisi par visai grūti izdarāmu lietu. Es sēžu duškabīnē, bērns klēpī, kājas ārpusē, bet kaut kā izdodas. Vispār nezinu, kā būtu, ja šie ģipši būtu jānēsā ilgāk, viņi visu laiku grūp, ja piekļūst kaut nedaudz mitruma, paliek mīksti.
Laiks paiet ātri un jau atkal dodamies nodot analīzes, lai varētu stāties slimnīcā, šoreiz tikai uz dienu, tas protams mierina, bet veinalga pārģipsēšana notiek narkozē. Agri no rīta ierodamies slimnīcā jo arī šoreiz nedrīskt ne ēst ne dzert. Didzīša ārsts ir atvaliņājumā, bet tiekam pie dr Salmiņa, kas jau patiesībā arī ir viens no ārstiem, kas mazo operēja. Atdodam viņam nopirktos ģipšus, kas nemaz tik briesmīgi dārgi nebija, par visu samaksājām kādus 20 Ls, ņemot vērā cik vispār jau esam ieguldījuši bērna kājiņās tāds nieks vien ir. Šoreiz es drīkstu Didzi pavadīt līdz pat operāciju zālei. Zinu, ka viss būs labi. Kamēr gaidu mazo atpakaļ runājos ar palātas biedrenēm apmainamies ar savu bērnu stāstiem. Šoreiz blakus meitene, kura salauzusi kāju šļūcot no slidkalniņa, arī jau otrā operācija.
Jau apmēram pēc stundas mans puika ir atpakaļ, vēl guļ miedziņā, bet šoreiz atmostas daudz ātrāk, jo narkozes deva noteikti bija mazāka. Ārsts saka, ka viss sadzijis smuki, bijuši ilgāk prom, jo viena stieple esot bijusi iznākusi, jā man bērnam kājās tagad ir stieples. Ir uzlikti vieglāki ģipši, šie vismaz uzreiz ir sakaltuši, nav slapji, nedrūp, vienīgi tādi asāki. Vēlāk izrādās, ka šīe ģipši arī pie piles mitruma nepaliek mīksti, kas ir ļoti, ļoti labi. Pēcpusdienā jau tiekam mājās, nākamā pārģipsēšana pēc diviem mēnešiem, bet tad jāiet pie dr Bergmaņa uz poliklīniku.
Nu ko mūsu ģipšu vasar turpinās. Var jau būt no malas viss izskatās tā vienkārši, bet ja godīgi tas bija viens briesmīgs posms. Varu teikt paldies augstākiem spēkiem par pagājušā gada auksto vasaru. Maz pamazām puika atgūst mieru un uzticību pasaulei, daudz laika pavadam ārā smiltiņās, ratos. Cenšamies dzīvot kā parasti. Pamazām Didzis pieradis pie tā, ka viņš netiek vannā un baseinā, bet priecājas, ka var ar rociņām papriecāties par ūdentiņu. Visgrūtāk ir man, kad redzu, ka bērns pārdzīvo. Ieraugot skrejošo kaimiņpuiku, kas ir ar Didžuku vienā vecumā arī viņš stutējas uz ģipšiem un sper solīšus, ar turēšanos viņam tas arī izdodas, turklāt ārsts viņam atļāva, jo šie ģipši tiešām ir nesalīdzināmi izturīgāki. Vienīgais mierinājums, ka laiks iet un gan jau drīz arī Didzis atkal varēs skriet. Jūlija beigās dodamies uz VG poliklīniku. Gaidam rindā, tad atkal seko trakā ģipšu pārzāģēšana. Ārsts saka, ka šos esot grūtāk pārzāģēt nekā parastos. Var redzēt, ka esam gana dzīvojušies pa smiltiņām, lai gan jau tā centos bērnu tā sapakot, lai smiltis netiktu iekšā, šīs ir pamanījušās salīst, bet pie ādiņas jau viss labi. Pirmo reizi ieraugu pašas kājiņas pēc operācijas, visvairāk mani satrauc tie stiepļu gali, tiešām izskatās sāpīgi, bet nu laikam jau tomēr nesāp tikai tā iskatās. Kājiņas palikušas tieviņas, tieviņas, bet rētiņas smuki sadzijušas. Ārsts arī apmierināts, tikai ātri kaut ko sasmidzina virsū un uzliet jaunos ģipšus – šoreiz tikai līdz celim. Tagad Didzim atkal ir bail skatīties uz savām kāju aukšdaļām, kas nav ģipsī. Vārdu sakot pārdzīvojumi turpinās. Pēdējās vasaras nedēļas šķiet velkas kā mūžiba, nu tā gribās ātrāk tikt vaļā no ģipšiem, pēc tam gan vēl ārsts sola, būs ortozes uz pus gadu.
Noteiktajā dienā atkal esam pie ārsta, aizsūta uz RTG, viss normāli, varētu ņemt nost, bet viens sīkums ārsts aizmirsis mums pateikt, ka ortozes jāpasūta un ka tur vispirms jādabū valsts naudiņa, vārdu sakot mēs nevaram noņemt ģipšus kamēr nezinam kad tiksim pie ortozēm. Šķiet es varētu sākt raudāt uzzinot, ka vēl nevaram ņemt nost. Ārsts jūtas nelāgi un kopumā es viņu nevainoju, arī man nav viegli koncentrēties, kad bērns kliedz, vajadzēja man pašai pajautāt par tām ortozēm ātrāk, nu vajadzēja. Kas nu tagad meklēs vainīgos. Skrienam uz Ventspils ielu ar ārsta doto lapiņu. Vīrs saka, ka tur ļoti pretīmnākoši cilvēku solījušies jau trīs dienu laikā sūtīt ziņu, ka naudiņa piešķirta, jo viena šāda ortoze maksā ap 100 Ls.
Kamēr gaidam pastā vēstuli izpētu kurās vietās, tad var izgatavot valsts apmaksātas ortozes, sazvanos ar vairākām, saprotu, ka izgatavošana prasa nedēļu, bet lai izgatavotu ir jānoņem mēri jau ar atģipsētu kāju. Sazvanam vēlreiz Venspils ielu tie saka, ka noteikti būs vēstule. Riskējam un braucam ņemt nost ģipšus. Atkal ģipši baisais troksnis, smiltis un kājiņas ir brīvas, izņem, arī stieples, pēc visa šķiet, tas tiešām nav sāpīgi. Tomēr pie vienas tāds jēlumiņš uzberzts un tās kājiņas tik netīras. Ārsts saka, ka pirmais kā esam mājās uzreiz mazgāt un pēc tam dezinficēt. Tik mazas tik tieviņas tās kājiņas, ādiņa sausa, lobās, tā arī bija ka pēdējās nedēļās viņam ļoti niezēja jo gribēja kasīt, centos neierādīt, ka var tur bāzt priekšmetus un kasīt, kā to dara bieži pieaugušie, cik varēju tik ar pirkstiem pakasīju, lai bērns var iemigt.
Pēc trīs mēnešu pauzes bērnam bail no vannas, bail no kājām, rētām. Kāpjam abi vannā, cenšos novērst uzmanību ar mantiņām. Necik jau man mazgāt viņš neļauj, pavisam nedaudz ar vatīti apmazgāju, uzlieku “zaļo” uz pušumiem, nosaitēju. Bērnam der atkal viņa bikses un zeķes. Par laimi viss ātri sadzīst un pamazām arī nomazgājas viss liekais. Ar kādu ceturto, piekto reizi bērns ir apradis ar vannu.
Par laimi arī vēstule sagaidīta un jau pēc brīvdienām dodamies uz Rīgu noņemt mērus ortozēm. Pēc ārsta ieteikuma izvēlamies SIA Unihaus, kas atrodas Pirmās slimnīcas teritorijā. Tur mūs sagaida ļoti laipni. No sākuma puiku apskata tehniskais ortopēds, esam paņēmuši līdzi visus papīrus, kas ir no dr Bergmaņa. Tad gaidam tehniņi. Kas to būtu domājis, ka sekos vēl viena ģipsēšana, lai paņemtu mērus. Šoreiz tikai ģipšus ņem nost uzreiz, tiklīdz mazliet sacietējis. Atkal bērns nobļāvies, ne jau no sāpēm, bet no bailēm, varu tikai cieši apskaut mazo. Pēc nedēļas būšot gatavas. Šo nedēļu dzīvojamies uzmanīgi cenšos neveicināt staigāšanu, tikai rāpot, Didzis arī necenšas celties kājās.
Kamēr gaidam ortozes sazvanamies ar savu fizeoterapeiti un osteopātu, lai pieteiku vizīti. Noteiktajā dienā barucam pēc ortozēm. Par 200 Ls (par laimi valsts segtiem) tiekam pie plastmasas gabaliem ar stieni, esmu reālā šokā par to vai tiešām šie maksā tik daudz. Vēl nopērkam ortopēdiskās zandeles, kurās var ievilkt ortozes un braucam uz māju. Principā Didzis var vilkt jebkurus apavus kuros var iedabūt iekšā ortozes. Tajā dienā sakam bērnam, ka tagad viņš atkal drīkst staigāt, ko viņš arī dara, prieks gan viņam gan mums, bērns atkal staigā. Viņš jau otro reizi savā dzīvē ir apguvis staigāšanas prasmi. Atrodam arī botiņas kurās var ievilkt ortozes.
Laiks ar ortozēm.
Pusgada ortožu posms ir sācies. Aizbraucam pie fizeoterapeites, kas arī ir diezgan sašutusi par ortozēm, bet nu pats galvenais iesaka vingrinājumus. Ārsts mums atļāva tikai vienu stundu diennaktī nenēsāt ortozes. Liels ir mūsu šoks, kad pēc divām nedēļām viens ortozes stienītis pārlūzt. Par cik Unihaus nestrādā katru darba dienu, tad vairākas dienas staigājam bez ortozes. Esmu dusmīga, ka par tādu summu esam saņēmusi tādus dranķus. Tomēr ko nu tur padarīs, kad pēc divām nedēļām salūzt nākamais stienis vīrs tik nosaka, ka paņems tos stieņus no Unihausa un mainīs pats, lai nebūtu tādi pārtraukumi ortožu nēsāšanā. Labi, ka man ir tāds vīrs, kas māk pats tādas lietas paveikt. Novembrī dodamies pie dr Bergmaņa, kuram arī šīs ortozes izraisa smaidu, bet viņš mani nomierina sakot, ka savu funkciju šīs pilda. Ārsts ir ļoti priecīgs, ka Didzis staigā, saslavē mūs. Ārsts šoreiz ir ļoti runātīgs par ko esmu pārsteigta, jo parasti vārdi no viņa ir jāizvelk. Arī mēs esam ļoti priecīgi un pateicīgi dr Bergmanim.Didzis turpina vingrot, apmeklēt osteopāti drPolnu. Izmntojam arī 10x valsts apmaksātas vingrošanas. Man šis skaits šķiet par mazu, jo kamēr bērns iedraudzējas ar fizeoterapieti, sāk viņai uzticēties vien ir vajadzīgas vairākas nodarbības, jo bērni pēc operācijām diez ko neuzticas pieaugušajiem. Tomēr fizeoterapeitei Ligitgai izdodas panākt, ka Didzis ļaujas viņas masāžām. Vēlāk iemēģinam arī baseiniņu, to mums arī iesaka osteopāte. Vēl joprojām kreisā kāja ir mazāk kustīga, tomēr es ceru, ka viss būs kārtībā.
Martā ar dr Bergmaņa atļauju beidzām nēsāt ortozes. Tgad Didzis drīkst iet un skriet un vilkt to kas pašam patīk, tikai pēc pus gada atkal jāatrādās ortopēdam un domāju, ka ortopēda uzraudzībā viņš paliks vēl ilgi.
Es tā gaidu šo vasaru, jo pagājušo bija ļoti grūti tā no sirds izbaudīt. Cerēsim, ka tā būs jauka un saulaina mums visiem.
Tāda nu ir mūsu pieredze un pārdzīvojumi. Paldies visiem radiem un draugiem, kas šajā laikā bija ar mums, kas uzmundrināja mani, kad šķita vairs nav spēka. Paldies visiem ārstiem, kas palīdzēja Didzim un turpina palīdzēt. Un izturību visiem vecākiem, kas nonākuši situācijās, kad bērniņam nepieciešama ilgstoša ārstēšana. Galvenais nepadoties un nebaidīties prasīt padomus.
