Bija ļoti klusa un tumša nakts, pie dabesīm nespīdēja neviena zvaigznīte, un arī mēness savu spožo vaigu bija noslēpis aiz mākoņu aizkara. Mazā Laumiņa kā katru nakti gulēja savā gultiņā, apķērusi rotaļu lācīti un sapņoja visjaukākos sapņus. Kā mēs varējām zināt, ka tie bija visjaukākie sapņi? Vienkārši, jo Laumiņa miegā smaidīja, reizēm pat mazliet klusi iesmiedamās.
Pēkšņi Laumiņai kaut kas maigs un pūkains pieglaudās pie vaiga.
- Mosties- tas teica. Bet meitenītes miegs bija tik dziļš, ka viņa to nesadzirdēja,vien pagriezās uz otriem sāniņiem un smaidīja tālāk. Bet pūkainis viņas istabā bija neatlaidīgs.
- Mosties, nu mosties taču, mums jāsteidzas- tas ierunājās.
Šoreiz Laumiņa pamodās ar rociņām paberzēja actiņas, mēģinādama saskatīt runātāju. Tad saprata, ka vēl ir pārāk tumšs, lai bez gaismas kaut ko redzētu un ieslēdza nakts lampiņu. Gar viņas kājām glaudās mājas mīlulīte - kaķenīte.
-Pūciņa? – Viņa pārsteigta jautāja – Pūciņ Tu runāji?- Kaķenīte izlēca no gultas, skatījās uz Laumu ar savām zaļajām acīm un atbildēja.
- Nu protams, ka es, vai tad Tu šeit redzi kādu citu?-
- Nē neredzu. - Un vēlreiz paberzēja ar rokām actiņas, lai būtu pārliecināta, ka nesapņo. Tik tiešām neviens cits bez kaķenītes istabā nebija.
- Vienkārši, nu vienkārši es nezināju, ka Tu proti runāt- Laumiņa pārsteigta lūkojās uz Pūciņu
- Un nu kad Tu to zini, un esi pamodusies, vai mēs varam beidzot iet?-
- Iet? Uz kurieni, Pūciņ? Ir taču nakts-
- Mums jāsteidzas glābt Riksis.- Riksis bija mazs, melns suņuks, kas piederēja Laumas ģimenei nu gluži tāpat kā Pūciņa, tikai jāsaka godīgi, viņi abi savā strapā ne pārāk labi sapratās.
- Riksis, no kā gan viņš būtu jāglābj? Vai tad viņš neatrodas pagalmā un neguļa savā būdā?-
- Nē, tur jau tā lieta, ka nē. Viņš pārkāpa noteikumus un viens pats izgāja pa pagalma vārtiņiem un Tu taču zini, kas notiek, ja naktī, it īpaši tādā kā šī, kāds viens pats iziet pa pagalma vārtiņiem.-
- Patiesībā nezinu gan Pūciņ, kas tad tāds viņam var notikt izskries mazu līkumiņu un būs atpakaļ. Neraizējies.-
- Būs atpakaļ? Ak Jūs cilvēki, Jūs taču tiešām neko nezinat. Kā gan viņš var būt atpakaļ, ja viņu nolaupīja lielais nakts trollis.-
Lauma izkāpa no gultiņas un notupās blakus Pūciņai.
- Pūciņ, tādu troļļu nav. Tāpēc nomierinies un nāc pie manis gultiņā, gulēsim tālāk.-
- Jā, nav, protams nav. Tāpat kā kaķi nerunā un baidās no ūdens.-
- Tu nebaidies no ūdens?-
- Hm, baidos, to es tik tāpat vien pateicu. Nu vai tagad mēs varam iet, protams, ja vien Tu vēlies atgūt savu suni, patiesībā es jau pēc viņa īpaši neskumtu, vienīgi, kas tad atbildēs par mājas drošību.-
Lauma pavisam klusi novilka savu rozā pidžamiņu ar lācīšiem un apģērbās paņēma kabatas lukturīti un jau pēc brītiņa kopā ar Pūciņu izslīdēja pa mājas durvīm.
- Bet, ja Riksis ir pie troļļa, kā gan mēs viņu atgūsim, varbūt mums vajadzētu pamodināt mammu un tēti?-
- Jā protams to mēs varētu darīt, ja vien Tu vēlies pēc minūtes būt atpakaļ savā gultā. Ja jau Tu man neticēji kā Tu domā ko teiks viņi, turklāt pieaugušie nedrīkst zināt, ka es māku runāt un troļļus redz tikai bērni.-
- Tev laikam taisnība.-
Pūciņa ar Laumu devās pretī nakts melnumam. Pagalms naktī lukturīša izgaismots likās pavisam citāds, mazliet biedējošs. Viņas pagāja garām šūpolēm, kas vējā mazliet kustējās, smilšukastei, kur vēl joprojām nesakārtotas mētājās mantiņas, dažas bija nomestas arī uz taciņas un Laumiņa uz vienas no tām aizķērās.
- Au, gandrīz nokritu-
- Jā, nenāktu par ļaunu, ja Tu kādreiz sakārtotu savas mantas, man arī viņas bieži traucē.-
- Piedod, turpmāk centīšos laboties- meitenīte vainīgi atbildēja.
Riksi tiešām nekur neredzēja, kaut gan parasti viņš skrēja pretī tiklīdz Laumiņa iznāca pa mājas durvīm. Meitenīte garām ejot tomēr ieskatījās Rikša mājiņā, cerot, ka suņuks vienkārši ir aizmidzis, bet arī tur bija tukšums, vien Laumas vecā sedziņa vientuļa gulēja uz grīdas gaidot savu saimnieku.
- Nu tagad Tu man tici?-
- Par to, ka Rikša nav jā. Bet par trolli, nu Pūciņ, pat ja tāds tiešām eksistē kā Tu domā atbrīvot Riksi, es taču esmu tikai maza meitenīte.-
- Jā bet mēs esam divas, bet trollis viens-
- Kāpēc trollim vispār vajag mūsu Riksi, viņš tam grib nodarīt ko ļaunu?-
- Domāju, ka Riksim pāri viņš nedarīs. Suns viņam vajadzīgs, lai gādātu ēdienu, jo tieši Riksis un viņa labā oža palīdzēs viņam krietni papildināt pārtikas krājumus. Vienīgā nelaime, ka viņš turēs Riksi piesietu un nekad nelaidīs vaļā, citādi jau viņš aizbēgs. Un mēs, tas ir Tu taču negribi, lai Tavs draugs turpmāk dzīvotu alā.-
- Negribu gan. Pastāsti man lūdzu kaut ko vairāk par troļļiem, jo es par troļļiem neko daudz nezinu. Vai viņi uzbrūk arī cilvēkiem? Un kur tieši viņi dzīvo? Vai mums vēl tālu jāiet?-
- Lēnāk, lēnāk, es nevaru tik ātri atbildēt uz visiem taviem jautājumiem.-
- Piedod Pūciņ, es tikai esmu mazliet satraukta-
- Vispār es arī neko daudz nemācēšu pastāstīt, jo es atšķirībā no Rikša esmu gana gudra, lai turētos no viņiem pa gabalu. Bet konkrēti šis trollis dzīvo tepat pie upes, alā. Tu taču esi pamanījusi, kad ar vecākiem ej peldēties, tur tālāk gar upmalu ved taciņa, ejot pa to taciņu var nonākt līdz nelielai alai. Un cilvēkus, it īpaši pieaugušos troļļi, nu vismaz šis, neaiztiek.-
Kamēr Pūciņa mēģināja Laumiņai izstāstīt visu ko zināja par troļļiem, viņi jau bija aizgājuši līdz upei. Tur bija pavisam auksti. Tagad Pūciņa vairs neko nerunāja, tikai gāja pavisam klusiņām, un arī Laumiņa mēģināja iet tik pat klusu, bet viņai tas tik labi nesanāca. Nu jau viņas bija pienākušas pie troļļa alas, tur bija tumšs un kluss, Pūciņa bija likusi izslēgt arī kabatas lukturīti.
- Pūciņ man ir bail.-
- Klusu. Nebaidies, es domāju, ka šobrīd alā neviena nav. Visticamāk viņš kopā ar Riksi ir devies medībās.-
- Kā Tu to zini, ka tur neviena nav?-
- Ir pārāk kluss un cik es zinu Riksi viņš nemēdz būt kluss.-
- Un ko mēs tagad darīsim?- meitenīte balstiņai drebot jautāja
- Būs jāgaida, un tagad vairs nerunā, ja mēs vispār gribam trolli sagaidīt, ja viņš sapratīs, ka šeit ir kāds cilvēks tas netuvosies alai.-
Laumiņa apklusa un sāka gaidīt. Meitenītei atkal sāka nākt miegs, jo bērni vienmēr šajā laikā guļ un lai gan Pūciņa bija cieši piespiedusies viņai klāt pamazām sāka salt. Tad pēkšņi Pūciņa piecēlās kājās. - Nāk, viņa nočukstēja-
Un nu jau arī Laumiņa ieraudzīja. Trollis nāca lejup pa taciņu, lēni gāzelēdamies. Viņš bija apmēram meitenītes augumā, pelēks, lielām ausīm un izbolītām acīm. Pie rokas saitē viņš veda Riksi. Laumiņai jau gribējās skriet un atbrīvot savu draugu, bet tad sajuta Pūciņas mīksto ķepiņu sev pieskaramies. Par laimi ne trollis ne suņuks viņas nepamanīja. Riksi viņš pieķēdēdēja turpat alas priekšā pie koka, ķēdei klāt bija slēdzene, kuru tas aizslēdza ar atslēgu. Kaut ko pie sevis murminādams trollis iegāja allā.
- Ko mēs tagad darīsim? Kā lai atbrīvojam Riksi? Mums taču nav atslēgas.-
- Lūdzu klusāk, mums vispirms ir jābūt drošiem, ka viņš ir prom.-
Vēl pāris minūtes nogaidījuši draugi līda ārā no savas slēptuves. Riksis alas priekšā mierīgi gulēja.
-Riksi, Riksi- Pūciņa klusi uzsauca. Riksis jau no priekiem gribēja sākt riet un lēkāt, kad Pūciņa pacēla savu balto ķepiņu. Lauma pieskrēja pie sava suņuka, kas uzreiz sāka laizīt meitenītei muti.
- Beidziet Jūs abi, labāk padomājiet, kā tikt pēc atslēgas-
- Atslēga ir alā, piekārta pie durvīm, es pats redzēju, kad trollis bija ievedis mani iekšā- Par brīnumu Laumai arī Riksis ierunājās, šoreiz viņa neko neteica, šī jau bija tāda pārsteigumu nakts, drošības pēc Laumiņa tikai sev mazliet ieknieba, lai saprastu ka nesapņo.
- Riksi, vai viņš Tev nenodarīja pāri?- Laumiņa raizējās.
- Nē, nebaidies, man viss ir labi, patiesībā bija pat jautri ar trolli kopā iet medībās, vienīgi man ļoti nepatīk tā ķēde.- Riksis noskurinājās un ķēde iežvadzējās. Tajā pat brīdī no alas atskanēja šļūcoši soļi.
- - Viņš nāk- Pūciņa iesaucās – Slēpjamies
Lauma un Pūciņa ātri noslēpās aiz koka, tieši laikā, jo tūliņ arī trollis iznāca no savas alas.
- Vai šeit kāds bija, man šķiet, es dzirdēju kādas balsis- Riksis tikai atrūca pretī. Trollis palūkojās apkārt, bet laikam bija noguris, lai cītīgi pārmeklētu apkārtni, tāpēc kā vienmēr kaut ko murminot viņš lēniem soļiem iešļūca atpakaļ savā alā. Lauma un Pūciņa lēnām iznāca no savas slēptuves.
- Tev būs jāiet alā pēc atslēgas, jo Tu esi visgarākā, turklāt ar manām ķepiņām saņemt atslēgas būtu diezgan pagrūti- Pūciņa teica meitenei.
- Bet man ir bail, vai Tu lūdzu nāksi man līdzi?-
- Protams, es taču neļautu Tev iet vienai.-
- Pūciņ, es nebiju domājusi, ka Tu esi tik drosmīga-
- Kam tad ir domāti draugi?-
- Tu esi pati labākā draudzene Pūciņ- Laumiņa samīļoja savu kaķenīti.
Un tad pavisam klusām, Lauma un Pūciņa gāja iekšā alā. Durvis bija vaļā un mājas saimnieku tuvumā nemanīja, kaut kur dziļāk alas iekšienē varēja dzirdēt viņa šļūcošos soļus. Jau pavisam drīz abas draudzenes bija aizdurvē, lai paņemtu atslēgu, taču pakaraimais uz kura vajadzēja būt atslēdziņai stāvēja tukšs.
- Pūciņ, ko lai mēs tagad darām?-
- Mums nekas cits neatliks kā doties dziļāk alā, gan jau atslēga vēl joprojām ir pie troļļa, viņš vienkārši aizmirsis nolikt to vietā-
- Pūciņ, man ir tik ļoti bail-
- Nebaidies, mēs būsim kopā, lai kas arī notiktu.-
Ejot iekšā alā kļuva arvien tumšāks un gaiss smacīgāks. Laikam troļļi arī tumsā redz, jo gaismas tur nebija.
-Turies aiz manis, es Tev rādīšu ceļu- Pūciņa teica, jo kaķiem nebija nekādu problēmu tumsā visu saredzēt
- Es taču nevarēšu tādā tumsā iereudzīt atslēgas – meitenīte uztraucās
- To varēšu es, tagad svarīgākais, lai mūs nepamana un nesadzird.- Nu jau Lauma vairs pat nevarēja saskatīt Pūciņu, tikai juta viņas pūkaino astīti sev pie kājām.
- Es viņu redzu, atslēga stāv tepat uz galda, bet es tālāk nevaru iet, jo mans kažoks ir pārāk balts un viegli pamanāms.-
- Tu tiešām domā, ka kāds šajā tumsā vispār kaut ko spēj redzēt? Pūciņ čīkstēja tik klusu, ka meitenīte gandrīz nevarēja saklausīt viņas balsi.
- Protams, ka var un baltais izceļas vēl jo vairāk-
- Un kur ir pats trollis?-
- Viņš šobrīd ir atgūlies akmens gultā un blenž griestos.-
- Pūciņ, bet kā es neko neredzot varēšu atrast un paņemt atslēgas?-
- Es Tev pastāstīšu, klausies uzmanīgi. Tagad no šīs vietas, Tev ir jāiet pieci soļi uz priekšu, tad uzmanīgi jāpārkāpj pāri akmenim, kas stāv uz grīdas, tad paiesi vēl vienu soli uz priekšu un būsi nonākusi pie galda. Pastiepsi roku pa labi un tur jau sataustīsi atslēgas, tikai ņem uzmanīgi, lai tās nesāk žvadzēt.-
- Es tiešām ceru, ka neko nesajaukšu- To pateikusi Laumiņa drebošiem soļiem devās uz priekšu.
Domās viņa klusi skaitīja. –viens, divi, trīs, četri, pieci- Tad uzmanīgi pārkāpa pāri akmenim, vēl tikai viens solis un meitene atdūrās pret kaut ko cietu un aukstu.
- Tātad galdu esmu atradusi- Laumiņa domāja. Tagad tikai jāsatausta atslēgas. Rociņa pasniedzās uz kreiso pusi, un sataustīja kaut ko līdzīgu apaļu un mazu, pie kura bija kaut kas piekarināts meitenīte tumsā neko neredzēja, bet domāja, ka tas ir atslēgu piekariņš. Tāpēc pavisam uzmanīgi viņa devās atpakaļ pie Pūciņas.
- Ko Tu atnesi?- Pūciņa jautāja
- Es neredzu, bet ceru, ka tās ir atslēgas.-
- Es taču Tev teicu, ka atslēgas ir labajā pusē. Tu atnesi kaut kādu saišķi ar karotēm- kaķenīte pukojās – Tev jāiet vēlreiz atpakaļ un šoreiz jāpaņem īstās atslēgas.-
Laumiņa gandrīz jau raudāja, tik nobijusies viņa bija.
- Tu esi drosmīga, Tev izdosies.- draudzenīte mēģināja Laumu iedrošināt doties atpakaļ. Pēkšņi trollis gultā sakustējās. Abas draudzenes sastinga.
- Viss kārtībā- Pūciņa pēc mirkļa ierunājās- Viņš tikai pagriezās uz sāniem, man pat šķiet, ka viņš ir aizmidzis-
Mietenīte kārtīgi ieelpoja un devās uz priekšu. Šoreiz viņa rociņu pastiepa pa labi un kārtīgi aptaustīja atrasto lietu, šķiet tā tiešām bija atslēga, vismaz pēc formas neko citu tā neatgādināja. Laumiņa bija tik priecīga, ka apgriezās un skrēja pie Pūciņas, bet ak vai, viņa aizmirsa par akmeni un mazā kājiņa aizķērās un meitenīte krita. Atslēga izkrita no rokām uz atsitās pret akmens grīdu ar lielu troksni. Trollis pamodās.
- Kas ir manā alā- Tas ierēcās
- Bēgam, Lauma, bēgam- Pūciņa iesaucās
Laumai ļoti sāpēja sasistais celis, bet viņa piecēlās, lai skrietu ārā no alas. Pūciņa viņai rādīja ceļu un tālumā jau varēja redzēt alas durvis, pa kurām iekšā plūda vāra gaismiņa.
- Es Jūs tūlīt noķeršu un sagūstīšu- trollis meimeroja viņām pakaļ, par laimi viņš nebija pārāk ātrs, droši vien tieši šī iemesla pēc viņam vajadzēja kādu kas palīdz medībās. Abas draudzenes jau bija laukā no alas un skrēja pa taciņu projām. Riksis žēli ierējās.
- Pūciņ pagaidi, mēs nevaram atstāt Riksi- Lauma apstājās.
- Varam gan, es netaisos palikt šeit ne mirkli ilgāk, Tev bija taisnība mēs nevaram viņu izglābt-
- Tu pēc tā visa tagad padosies?-
- Protams, ko gan citu. Paskaties uz viņu, Tev ir kāda doma kā viņu uzveikt?-
Lauma atskatījās uz trolli, kas nikni šņākdams bija iznācis no alas.
- Uzveikt mēs nevarēsim, bet man tiešām ir kāda doma.- Meitenīte apgriezās un devās atpakaļ uz alu. Pūciņa skatījās neticīgām acīm, kāpēc viņa tā dara, ko viņa domā iesākt? Arī trollis bija apstājies un niknumā bolīdams acis blenza uz mazo gaišmataino meiteni.
- Labvakar cienītais trolli. Es ļoti atvainojos, ka mēs ar Pūciņu Tevi pamodinājām- Lauma drosmīgi uzsāka sarunu. Trollis neko neatbildēja tikai vēl vairāk izbolīja savas acis.
- Vai Jūs lūdzu nebūtu tik laipns un neatbrīvotu mūsu draugu Riksi?- Pūciņa nespēja noticēt savām acīm un ausīm vai tiešām tā ir tā pati meitenīte, kuru viņa pirms pāris stundām ar lielām grūtībām bija pierunājusi izkāpt no gultas, lai dotos melnajā nakts tumsā. Lauma pēkšņi izskatījās tik liela un drosmīga.
Trollis ierēcās, bet Lauma atkāpās atpakaļ tikai pussolīti un turpināja.
- Lūdzu, lūdzu nedusmojaties uz mums, tikai atbrīvojiet Riksi, viņš taču nav pelnījis visu laiku sēdēt pie ķēdes, viņam ļoti gribās uz savām mājām, pie saviem draugiem. Cienītais trolli Jūs taču arī būtu bēdīgs, ja Jūs kāds nolaupītu un sagūstītu. Lūdzu, ļaujiet Riksim iet.-
Trollis vēlreiz ierēcās, bet tad visiem par lielu brīnumu pagriezās un iegāja atpakaļ savā alā.
- Lauma, Pūciņ, bēgat, viņš noteikti aizgāja pēc savas vāles- Riksis sauca – Ar mani viss būs kārtībā, varbūt, kaut kad man pašam izdosies atbrīvoties-
- Es Tevi te neatstāšu. – Lauma apņēmīgi noteica
- Tad es arī palikšu tepat, galu galā es esmu vainīga pie tā, ka Lauma ir šeit- Pūciņa teica un nostājās meitenai blakus.
Un tur jau viņš nāca, tikai visiem par lielu brīnumu rokās nebija milzīga vāle, bet gan maza atslēdziņa. Trollis vairs nerēca, viņš vienkārši pielampačoja pie Rikša un atslēdza slēdzeni, tad pieliecās un noāķēja ķēdi, kas bija aplikta suņukam ap kaklu. Riksis laimīgs pieskrēja pie draugiem un nolaizīja meitenīti. Lauma skaļi smējās, jo Riksis bija viņu apgāzis.
- Paldies Jums trolli, paldies!- Laumiņa sauca
Kad trijotne jau laimīgi beidzot gribēja skriet gar upi prom uz mājām, viņi sadzirdēja klusus šņukstus. Par spīti lielajai vēlmei ātrāk nokļūt mājās siltumā viņi apstājās. Šņukstētājs bija trollis, viņš sēdēja alas priekšā uz akmens un raudāja, kad Lauma uzspīdināja savu kabatas batereju, viņi ieraudzīja kā lielas asaras ripoja par troļļa krunkainajiem vaigiem. Riksis jau apgriezās, lai dotos atpakaļ.
- Riksi beidz, ejam mājās- Pūciņa komandēja. Suņuks žēlām acīm paskatījās uz Laumu. Meitenītei ļoti gribējās mājās, bet arī viņai palika troļļa žēl.
- Riksim taisnība, mēs nevaram atstāt viņu vienu pašu te raudam. Mums jāiet atpakaļ un jānoskaidro, kas viņam kaiš.-
- Nu labi- Pūciņa negribot piekrita- Tikai es ceru, ka tās nav kaut kādas lamatas, lai mūs atvilinātu atpakaļ.
Kad visi atkal nonāca atpakaļ pie alas, torllis pat nepaskatījās uz viņiem, tikai turpināja raudāt.
- Troļļa kungs, vai mēs varam Tev kā palīdzēt? – Laumiņa pajauāja
- Palīdzēt! Man palīdzēt? Man nemaz neviens, nekad nav gribējis palīdzēt.-
- Es gribu, mēs visi trīs gribam- iesaucās Laumiņa
- Nu es par to vēl neesmu īsti droša- Nomurmināja Pūciņa
- Tiešām Jūs gribētu?-
- Jā protams- meitenīte pārliecinoši teica un Riksis priecīgi luncināja asti.
- Un Jums nemaz no manis nav bail?- trollis likās pārsteigts
- Nu protams, ka nav, citādi mēs taču nebūtu nākuši atpakaļ- Nu jau Lauma jutās pavisam droša un pārliecināta par to, ka vēlas palīdzēt trollim.
- Vai Jūs gribētu būt mani draugi? Šeit alā ir tik vientuļi-
- Vai tad Tev nav pašam savu draugu?-
- Nē, neviena paša, ne vis mazākā drauga- trollis jau atkal sāka šņukstēt
- Neraudi, mēs būsim tavi draugi, tikai ar vienu noteikumu-
- Es esmu ar mieru uz visu-
- Apsoli, ka nekad vairs nevienu nenolaupīsi un neturēsi piesietu-
- Nu labi- trollis atbildēja ar kāju pirkstiem zīmēdams svītras smiltīs alas priekšā
- Bet tagad gan mums ir jādodas mājup, jo ir nakts un man naktī jāguļ, ja māmiņa un tētis uzzinās, ka es staigāju apkārt, man būs lielas nepatikšanas.-
- Bet rītvakar Jūs taču mani atkal apciemosiet?-
- Vai tad pa dienu Tevi apciemot nevar? Laumiņa jautāja
- Pa dienu taču es guļu un man no saules gaismas sāk sāpēt acis. Man patīk tikai tās dienas, kad līst lietus un ir liela migla.-
- Nu tad mēs varam sarunāt, ka es Tevi apciemošu pirmajā miglaini, lietainajā dienā, bet rītvakar Tevi apciemos Riksis un Pūciņa-
Rikis priecīgi sāka luncināt astīti, kas nepārprotami nozīmēja piekrišanu. Pūciņa tikai nožāvājās, bet neiebilda. Toties troļļa seju rotāja smaids un Laumiņa nodomāja, ka šobrīd viņš izskatās pat pievilcīgs un nemaz ne biedējošs. Laikam jau tētis bija teicis taisnību, ka bieži mēs baidamies no nepazīstamā, bet, kad iepazīstam, tad bailes pazūd. Tieši tāpat bija noticis, kad meitenīte sāka iet bērnudārzā, pirmās dienas viņai bija bail palikt vienai, bet kad iepazinās labāk ar audzinātājām un bērniem izrādījās, ka tur ir ļoti jauki un interesanti. Un tagad Laumiņai bija par vēl vienu draugu vairāk.
Vēl pārmijuši pāris vārdu draugi sāka doties uz mājām. Pamalē jau sāka aust gaismiņa, tumšā nakts bija pagaisusi, nekas vairs nešķita biedējošs. Riksis priecīgi skrēja pa priekšu, Pūciņa klusiņām gāja aiz Laumiņas. Tagad tikai ātri jāiek gultiņā, šķiet vēl nekad Lauma nebija tik ilgi palikusi nomodā. Pagalmā Laumiņa atvadījās no Rikša, vien pieteica, lai tagad gan prom no mājām nedodas. Pūciņa kopā ar meitenīti iekārtojās gultiņā. Šķiet tiklīdz galva bija nolikta uz spilvena actiņas pašas aizkrita. Kaķenīte mala savas dzirnaviņas un Laumiņa atkal apķērusi savu lāčuku sapņoja visjaukākos sapņus.
