domaatajs.1s.lv

Pagājusī sestdiena daudziem paliks atmiņā ar krusu, pērkona negaisu un Muzeju nakts pasākumiem, arī mēs izbaudījām daļu no tā visa, par laimi krusa gan mums izpalika. Sestdien bērni izbaudīja saulaino laiku un vairākas reizes peldējās baseinā, bet pēcpusdienā uznāca kārtīgs pērkona negaiss, ko pavadījām slēpjoties mājā. Pēc tam šķita būs visnotaļ skaists vakars, lielais karstums mazinājies, gaiss spirdzinošs, kāpēc, gan lai mēs nedotos izbaudīt Muzeju nakti. Piedāvājums tepat Turaidā gana vilinošs, un kā jau kārtīgam un apzinīgam novadniekam vismaz reizi gadā pienāktos apmeklēt Turaidas muzejrezrvātu. Tāpēc devāmies ceļa. Pie ieejas nosaktījāmies mazo un  lielo Siguldiešu dancošanā, sazīmējām vairākus draugus un grupiņas biedrus. Bērniem ļoti patika priekšnesumi.

Dodoties tālāk saņēmām lapiņu, kur jāatrod vairāki kontrolpunkti un ja viss izdodas beigās var saņemt balviņas, kontrolpunktos jāveic dažādi uzdevumi. Vīrs ar vecāko dēlu, ļoti priecīgi, jo viņiem tādas lietas patīk.

Pirms tam gan vēl dodamies uzkāpt tornī un apskatīt citas ekspozīcijas. No torņa paveras ļoti skaisti dabas skati un lai cik reizes tur būtu kāpts, šīs ainavas nekad mani nav atstājušas vienaldzīgu un vienmēr izbaudu kā pirmo reizi. Šoreiz īpašu odziņu vēl piešķīra miglas vāli.

            Tālāk sekojot kontrolpunktiem dodamies uz Dainu dārzu, kur ir veseli trīs pieturpunkti. Pirmajā no tiem stāsta par kokiem, parāda arī īpašu ierīci ar kuru nosaka koka garumu.

Otrajā pārbaudam savas maņas, dzirdi, tausti un ožu, mums veicas diezgan labi, vispār jau tētis mums visiem ir krietni priekšā, bet arī bērniem iet labi, es piestrādāju par fotogrāfu.

Trešajā punktā runa iet par zvēriņiem, mēs ar Didžuku liekam puzli ar lūsi, meita uz bildītēm sakārto kur kuram zvēriņam māja un vēl vienā jānosaka, kuram zvēriņam pieder attiecīgās maisiņā ievietotās spiriņas J. Vienā maisiņā gan ir tikai šokolādes konfektes. Šeit mūs saslavēja jo īpaši, bijām atraktīvi un zinoši, iesaistījāmies visa ģimene.

            Bet tad jau arvien, arvien tuvāk sāka ducināt pērkons un zibināt zibens zibšņi un jau pēc minūtes klāt bija arī lietus, kas vienā mirklī pārvērtās par kārtīgu “gāzienu”. Tā kā atradāmies Dainu dārza tālākajā galā, tad nebija neviena nojume kur patverties, lietus bija tik spēcīgs, ka mūsu plānās vasaras jaciņas izmirka pāris minūtēs, arī koku biezās lapotnes nespēja aizturēt mūs no izmirkšanas. Didzītis pieplaka man pie pleca, bet Laumuks turējās tētim pie rokas. Centāmies saglabāt bērnos optimismu un teikt, ka reizēm tā izmirkt ir patiešām jautri, bet viņiem kaut kā tomēr neiepatikās. Mazliet jau skumji bija, ka tā dabūjām braukt uz māju neizbaudot pasākumu līdz galam, bet tik slapji arī tur palikt nevarējām. Piedāvājām mazajiem pārģērbties un braukt atpakaļ, tomēr viņi bija pārguruši un zibeņi turpināja zibsnīt.

Tomēr kopumā mums gāja jautri, kā Muzejnakti pavadījāt Jūs?