domaatajs.1s.lv

Pagājusī sestdiena daudziem paliks atmiņā ar krusu, pērkona negaisu un Muzeju nakts pasākumiem, arī mēs izbaudījām daļu no tā visa, par laimi krusa gan mums izpalika. Sestdien bērni izbaudīja saulaino laiku un vairākas reizes peldējās baseinā, bet pēcpusdienā uznāca kārtīgs pērkona negaiss, ko pavadījām slēpjoties mājā. Pēc tam šķita būs visnotaļ skaists vakars, lielais karstums mazinājies, gaiss spirdzinošs, kāpēc, gan lai mēs nedotos izbaudīt Muzeju nakti. Piedāvājums tepat Turaidā gana vilinošs, un kā jau kārtīgam un apzinīgam novadniekam vismaz reizi gadā pienāktos apmeklēt Turaidas muzejrezrvātu. Tāpēc devāmies ceļa. Pie ieejas nosaktījāmies mazo un  lielo Siguldiešu dancošanā, sazīmējām vairākus draugus un grupiņas biedrus. Bērniem ļoti patika priekšnesumi.

Šis stāsts sākās tajā dienā, kad mūsu māja tika nodota eksplotācijā. Tas bija apmēram pirms sešiem gadiem. Lai gan dzīvojam ārpus pilsētas rozežām, LR likumdošana paredz, ka noteiktās, valstij svarīgās dienās pie mājas jāizkar valsts karogs. Droši vien tie, kas dzīvo saimnieka mājā, vai daudzīvokļu mājā nemaz nezin, ka par šī noteikuma neievērošanu pienākas sods. Un kad beidzot svētku dienā iznāk no saviem dzīvokļiem karogs jau sagaida. Mēs zinājām, ka karogs jāpērk un arī gribējām. Pirms vairākiem gadiem vecāki mums uzdāvināja valsts karogu. Vīrs izlēma, ka mums noteikti vajag mastu, nevis vienkārši kārti, kas piestiprināta pie mājas. Tomēr tad viņa prieks noplaka ieraugot, ka masts maksā sākot no 50 Ls.

Katra teātra apmeklējuma reize man ir kā svētki un domāju ne tikai man bet visai ģimenei. Tas ir daudz, daudz īpašāk par kino apmekējumua, man patīk tā apziņa, ka tas ir kaut kas īsts un patiesībā vienreizējs. Neticu, ka var nospēlēt divas izrādes pilnīgi identiski, arī leļļu teātri ne.

            Tieši pagājušajā nedēļā uzzināju, ka esmu “nogulējusi” biļešu iegādi Leļļu teātra viesizrādei “Joka pēc alfabēts” Siguldā. Tāpēc prieks bija vēl jo lielāks, kad uzzināju, ka Māmiņu Klubs un Leļu teātris dāvina mums ielūgumus uz teātra izrādi “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši”, atlika vien piepirkt vienu biļeti klāt un varējām visi pieci doties uz Rīgu. Pirms tam Leļļu teātrī bijām ziemā uz izrādi “Ziemas pasaka”, kā trīs bērnu ģimene izmantojām arī atlaidi iegādājoties biļetes, jauki, ka ir tāda iespēja. Toreiz ļoti rūpīgi izvēlējos kuru izrādi apmeklēt, tā lai mūsu divgadniekam Didzim arī patiktu. Kraukšķītis ziemā visiem ļoti patika pirmo cēlienu mazākais nosēdēja vaļā muti, otrajā uz beigām maliet paknosījās, bet viss bija kārtībā. Kraukšķlītis bija paredzēts bērniem no divu gadu vecuma, Sniegbaltīte no četru. Tomēr manas bailes izrādījās veltas, šoreiz bērni sēdēja vēl mierīgāk un ar vēl lielāku interesi vēroja uz skatuves notiekošo.

Turpinājums iespriekšējajam rakstam par operāciju.

Mājās beidzot mājās no slimnīcas, domāju atviegloti esam abi divi. Visvairāk Didzim patīk vizināties ārā ratos, esmu jau piemeklējusi bērnam māsas sporta bikses, kuras var uzvilt pāri ģipšiem, vēlāk arī atklājam, ka tēva zeķes der, pirkstiņi bērnam ir ārā no ģipšiem. Liels ir prieks, kad bērnam atļauju spēlēties smilškastē, cenšos atrast visādas nodarbes, lai Didzis varētu justies daudz maz neierobežoti. Lai gan vēl joprojām bērns naktīs vairākas reizes mostas ar lielu raudāšanu, tomēr nu jau izdodas pagulēt pat pa vairākām stundām pēc kārtas. Turklāt tagad vīrs var paņemt viņu klēpī, parasti bērns nomierinās, kad noiet lejā uz viesistabu, varbūt viņam patīkm vienkārši apzināties, ka ir savā mājā. Tuvojas līgo svētki un izlemjam tos pavadīt laukos pie maniem vecākiem. Viss pamazām normalizējas, tikai Didzis visu laiku grib pie manis, reti, kad iet arī pie tēta, bet omi vairs neatzīst. Ir vēl viens jaunums noticis, puika atteicās no knupīša pats. Viņam pa brītiņam uznāk dusmu lēkmes, kad met visu pa gaisu, tad šķiet nomierināt ir neiespējami, dzen visus prom arī mani. Tad nu sapratu, ka nepiedāvāšu knupi ja jau viņš tāpat viņu negrib jāmeklē kāda cita nomierinoša lieta.