domaatajs.1s.lv

Vēl īsti neatverot acis, bet sajūtot, ka tuvojas rīts pirmā doma- jālaiž uz kalnu. Vīrs vēl nav atriezies no sava ārzemju brauciena, bet esam atveduši pie sevis omi. Tā nu diviem pieaugušajiem tomēr vieglāk. Kopumā scenārijs tāpat kā iepriekšējā nedēļā, brokastis, kakao termosā un vēl kāds cepums somā ko iegrauzt. Tā nu jau ap desmitiem esam Siguldas pilsētas trasē, lai reģistrētos sacensībām, šoreiz pirmais starts paredzēts jau vienpadsmitos, tātad ir cerība tikt mājās ātrāk nekā pirms nedēļas. Trenere saka, ka liks arī vieglākas trases, jo citādi mazie slēpotāji parguruši. Šoreiz Vilciņa kausa otro posmu organizē mūsēji – SK Pantera. Ineteresanti, ka Artūra grupā 2006. gadā dzimušie dalībnieku mazāk nekā pirms nedēļas, Laumai gan ieradušās visas desmit dalībnieces, divas meitenītes no tām ir jaunākas 2009 gadā dzimušas, Lauma vienīgā ir no 2008. gada, pārējās septiņas 2007. gada dāmiņas. Lauma tiek pie trešā numura, mazie startē pirmie. Šoreiz meita brauc viena, bez treneres pavadības. Jāsaka, ka viņas trenerīte Ieva Meldere pati ir devusies uz sacensībām un vienojusies ar Laumuci un Grietiņu, ka visas centīsies cik spēka.

...

Vilciņa kausa pirmais posms ir godam aizvadīts. Bet nu par visu pēc kārtas. Piektdienas vakarā vīrs aizdevās tālākā braucienā, tāpēc jau laikus zināju, ka uz kalnu vajadzēs doties vienai ar trīs bērniem. No rīta paēduši kartīgi brokastis, savāram līdzi termosā kakao un sākam posties lielajam notikumam. Viss notiek raiti, lielie bērni pat paši uzvelk sev slēpjzābakus un šķiet visnotaļ labā noskaņojumā. Ārā laiks silts, snieg sniegs.

            Uz reģistrāciju ierodamies laicīgi, saņemam nummuriņus, Laumai desmito, Artūram 21,  saveicinamies ar trenerītēm un mazie sportisti sāk iesildīties. Abi ar Didžuku pļāpājam ar citiem vecākiem, priecājamies par sacensību talismanu Vilciņu, kas Didzim ļoti patīk, bet tiklīdz viņš nāk mums klāt tā mazais ķipars raušas man klēpī un baidās. Tomēr visu laiku jāseko Vilciņa gaitām.

...

Didzis ir divus gadus, divus mēnešus un divas nedēļas liels puisis.

 

Ārstēšanās slimnīcā. Jāsaka, ka aizvadīta pārdzīvojumiem bagāda nedēļa ir aizvadīta. Mazajam divgadniekam atkal sanāca ārstēties slimnīcā, tā gan nebija nekāda gripa, vai vēdervīruss. Nu par visu pēc kārtas. Pagājušās nedēļas beigās pamanīju, ka puisim tumšs urīns, no sākuma domāju, ka vainojamas bietes ēdienkartē. Tomēr pirmdien zvanīju bērnu ārstei, lai gan nekādu citu simtomu nebija. Pirmais kas ienāca prātā, ka esam noķēruši A hepotītu, kas maziem bērniem var tikt izslimots ļoti vieglā formā.  Sarunājām, ka nodos analīzes, otrā dienā daktere zvana, ka labāk lai braucot uz slimnīcu. Uzrakstīja mums ģimenes dakterīte nosūtījumu un braucām. Tā dīvaini, it kā nekādu citu tādu sūdzību vēl joprojām nav, varbūt mazliet mazāk ēd, varbūt mazliet sagurušaks, bet būtībā tāds pats žipers kā parasti. Slimnīcā vēl bērnu pediatre sazvanās ar mūsu dakterīti, kurā nodaļā labāk Didžuku likt (Didža ārste kādreiz ir stādājusi bērnu slimnīcā). Tā tiekam norīkoti uz  4. nodaļu. Kā jau tas ierasts, katetrs, sistēma, analīzes. Par cik bērns jau nav necik saguris, tad staigājamies pa nodaļu, spēlējās, iepazīstamies ar citiem bērniem. Šajā nodaļā to drīkst droši darīt, jo te nav vīrusaino bērniņu, bet gan tādi kuriem ir problēmas ar nierītēm, locītavu sāpes un tamlīdzīgi. Gribēju pateikt, ka izrādās arī Vienības Gatvē ir tāda nodaļa, kur ļoti jauki un pretimnākoši ir ne tikai ārsti, bet arī pārējais personāls, nesatiku nevienu saīgušu medmāsiņu, māsu palīgu vai sanitāru. Vien viena apkopēja kaut ko norūca. Un jā arī virtuves darbiniece bija ļoti jauka. Man bija sajūta, ka mans bērns atgūst ticību mediķiem, tik mierīgi, tik uzmanīgi un aprunājoties un vienmēr uzsmaidot satiekot Didzi koridorā. Biju domājusi, ka nepaliksim tur ilgāk par vienu dienu, bet sabijām no trešdienas līdz sestdienai. Pārbaudīja nierītes USG, vēdera dobumu, aknas, urīnpūsli, viss normāli. Varētu teikt, ka Didzi tur vairāk novēroja un nekāda baigā ārstēšana nebija. Vairāk par to vienu sistēmu arī nelika, izrakstīja zāles, ko dzert no rīta un vakarā, jāseko bija līdzi cik izdzer, cik izčurā, un ik pa laikam jānodod analīzes. Tā nu uzrakstīja dagnozi, cistīts urīnceļu iekaisums. Kad analīzes palika labākas laidām uz māju. Tagad zinu vēl vienu labu lietu, ka ja brauc ar savu auto, to var atstāt slimnīcas teritorijā bez maksas, vien pesronālam jāpajautā caurlaidīte, ko iedot pie izbraukšanas.

...

Laumai uzdāvinātas jaunas zīmuļkrāsas, starp tām arī balta. Protams viss jaunais jāaiznes atrādīt uz bērnudārzu, arī zīmulīši. Vakarā prasam:
- Kā tad jaunie mīmuļi, vai labi krāso?-
- Jā, labi, tikai tas baltais, gan slikti-
Kā gan bērns var aizdomāties, ka baltais uz balta nav redzams. Audzinātāja gan bija atradusi melnu papīru un parādījusi, ka baltais zīmulis nav gluži ārā metams.

Jau otro gadu “Reiņa trasē” tiek atzīmēta pasaules sniega diena. Tajā piedalījāmies arī iepriekšējajā gadā, kad tiešām lieliski pavadījām laiku vairāk par to var izlasīt  (https://www.maminuklubs.lv/mk/20120827-vispasaules-sniega-diena/).

Šogad diemžēl mazajam puikam sākās iesnas līdz ar to es uz kalnu netiku. Lauma kā jau viņa mēdz to darīt, paziņoja, ka bez mammas nebrauks. Nu ko abi lielie mūsu  vīrieši devās pārstāvēt mūsu ģimeni Pasaules sniega dienā. Laiks ārā auksts zem mīnuss desmit grādiem. Teikšu, ka raizējos, jo pagājušajā nedēļā arī izdomājām paslēpot un pie šādas tempretūras nosalām nepilnas stundas laikā. Sataisīju karstu kakao termosā, saģērbu silti novēlēju veiksmi saviem vīriešiem.

...